22. pants

Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada

11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106

22. punktu).

Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju tiesības uz īpašumu, no vienas puses, un

apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

mērķa aptvertās sabiedrības labklājības intereses, no otras

puses.

22.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar

apstrīdētajām normām tiek radīti priekšnoteikumi tam, lai

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārskatītu savas

darbības stratēģiju un apsvērtu iespēju iziet no Latvijas tirgus,

likvidējot vietējos uzņēmumus un pārorientējoties uz kreditēšanas

pakalpojumu sniegšanu citās valstīs. Tas ne tikai novestu pie

darba vietu zuduma, bet arī kopumā samazinātu valsts budžeta

ieņēmumus no patērētāju kreditēšanas nozares un atstātu negatīvu

ietekmi uz fiskālo telpu.

Satversmes tiesa ņem vērā to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksai ir fiskāla funkcija un apstrīdētās normas ir vērstas uz

ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā. Ar sabiedrības gūto labumu

ir saprotami valsts budžeta ieņēmumi un tajā pieejamo līdzekļu

izlietošana valsts funkciju izpildei, tādējādi nodrošinot

sabiedrības labklājības aizsardzību.

Vērtējot to, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums, kas izriet

no nodokļa maksāšanas pienākuma, ir samērīgs, jāņem vērā arī tas,

ka ar apstrīdētajām normām noteiktais nodokļa piemaksas pienākums

pēc savas būtības nav nedz jauns nodoklis, nedz ar šo nodokli

saistīts papildu maksājums. Šis tiesību ierobežojums paredz, ka

konkrēta nodokļa maksātāju grupa regulāri maksā uzņēmumu ienākuma

nodokli.

Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem

2024. gada pirmajā pusē Latvijā bija spēkā 37 speciālās

atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniegšanai. Šis attiecīgo pakalpojumu sniedzēju skaits nav

mainījies kopš 2023. gada. Kreditēšanas pakalpojumus

patērētājiem vismaz vienā no kreditēšanas veidiem 2024. gada

pirmajā pusē sniedza 36 kapitālsabiedrības - par vienu

vairāk nekā iepriekšējā pusgadā. Tātad patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju skaits Latvijā ir stabils. Turklāt

2024. gada pirmajā pusē konstatēts liels jaunu aizdevumu

izsniegšanas gadījumu skaits gan mēnešu griezumā, gan visā

pusgadā. Mazākā kopējā izsniegto aizdevumu summa bija janvārī -

59,45 miljoni euro, savukārt gan aprīlī, gan maijā

tika pārsniegta 70 miljonu euro atzīme. Kopumā

licencētie patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

2024. gada pirmajā pusē ar patērētājiem noslēdza 528

tūkstošus jaunu darījumu un no jauna izsniedza kredītus

392,48 miljonu euro apmērā, kas skaita ziņā ir par

11,89 procentiem vairāk nekā 2023. gada pirmajā pusē,

bet izsniegto kredītu kopējais apmērs bija par

9,46 procentiem lielāks nekā 2023. gada pirmajā pusē.

Savukārt kopējais patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

kredītportfeļa apjoms 2024. gada 30. jūnijā bija viens

miljards 139,49 miljoni euro, kas ir par

7,48 procentiem vairāk nekā 2023. gada

31. decembrī, par 13,29 procentiem vairāk nekā pirms

gada un ir jauns visu laiku labākais rādītājs

(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskatu par

patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2024. gada

pirmajā pusgadā. Pieejams: ptac.gov.lv/lv). Minētie dati

apliecina, ka arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji ir sekmīgi darbojušies

attiecīgajā tirgus segmentā. Tādējādi nav gūstams apstiprinājums

Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēji izies no Latvijas tirgus. Turklāt šajā ziņā

jāņem vērā arī Saeimas norādītais, ka līdz apstrīdēto normu

pieņemšanai Eiropā tikai Igaunijā un Latvijā uzņēmumu ienākuma

nodokli aprēķināja nevis no gūtās, bet no sadalītās peļņas.

Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem arī tad, ja tie

sniegtu pārrobežu pakalpojumus, būtu jāreģistrē pastāvīgā

pārstāvniecība Latvijā un būtu jāmaksā ar apstrīdētajām normām

noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

22.2. Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav

nesamērīgs slogs adresātam, citstarp jāapsver arī tas, vai

piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs

(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto normu

piemērošana negatīvi ietekmēs to akcionārus, jo dividendes būšot

jāmaksā mazākā apmērā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka

apstrīdētajās normās noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

tām vajagot finansēt no aizņemtā kapitāla, uzņemoties arī šīs

piemaksas finansēšanas procentu izmaksas. Pēc Pieteikumu

iesniedzēju ieskata, apstrīdētajās normās noteiktā kārtība radot

tādu situāciju, ka subjekti nevar izpildīt ar šīm normām

noteiktās prasības.

Nodokļa likuma 4.1 panta normas nodokļa

maksātājam neparedz obligātu pienākumu lemt par peļņas sadali

dividendēs. Lēmums par peļņas sadali ir patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos balstīta

izvēle, nevis juridisks pienākums. Ņemot vērā to, ka lēmumu par

peļņas sadali dividendēs pieņem kapitālsabiedrības dalībnieki,

ievērojot Komerclikuma normas, tiem ir svarīgi vērtēt arī šāda

lēmuma ietekmi uz kapitālsabiedrības turpmāko naudas plūsmu un

likviditātes rādītājiem. Turklāt iepriekš samaksātā uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksa neierobežotu laika periodu tiek ņemta

vērā, aprēķinot par peļņas sadali dividendēs maksājamo nodokli

(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

7.1 daļu). Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un likviditātes rādītājus

līdzīgi kā jebkura cita uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas

paredz ikgadēju nodokļa maksājumu, tai skaitā sistēma, kas

Latvijā bija spēkā līdz 2017. gada 31. decembrim.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas sistēma pēc sava rakstura nav konfiscējoša.

22.3. Pieteikumu iesniedzējas norādījušas, ka

uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai nav avansa rakstura, tāpēc,

ieskaitot iepriekšējo uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu tad, kad

tiek sadalīta peļņa, nākamajā gadā maksājamais uzņēmumu ienākuma

nodoklis palielinoties.

Saeima vērš uzmanību uz to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa atšķirībā no avansa maksājuma ir galīgs maksājums un

netiek atgriezta pēc taksācijas gada beigām. Savukārt avansa

maksājumi atšķirībā no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas, kura

tiek uzrādīta peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās, ir

uzskatāmi par naudas plūsmu. Tāpēc apstrīdētajās normās

regulētais nodokļa maksājums mērķtiecīgi tika paredzēts piemaksas

formā, nevis kā nodokļa avanss. Arī Saeimas Budžeta un finanšu

(nodokļu) komisijas sēdēs vairākkārt tika apspriests tas, vai

apstrīdētajās normās noteiktais maksājums ir uzskatāms par

avansu. Finanšu ministrija norādīja, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa netiek paredzēta kā avanss saistībā ar izmaiņām Eiropas

Savienības normatīvajos aktos. Proti, atbilstoši Padomes

2022. gada 14. decembra direktīvai (ES) 2022/2523 par

globāla minimāla nodokļu līmeņa nodrošināšanu starptautisku

uzņēmumu grupām un lielām vietējām grupām Savienībā avanss ir

jāiekļauj nākamā gada nodokļu aprēķinā, bet piemaksu var iekļaut

jau esošajā, jo tas ir galīgs maksājums (sk. Saeimas

Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada

8. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39 un

2023. gada 29. novembra sēdes audioierakstu no

00:26:50. Pieejami: saeima.lv).

Arī aprēķinātās ārkārtas dividendes un par tām samaksāto

uzņēmumu ienākuma nodokli iekļauj peļņas vai zaudējumu aprēķinā

un attiecīgi samazina nākamā taksācijas gada uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas apmēru. Līdz ar to nav pamata par minētajām

summām vēlreiz samazināt ar nodokļa piemaksu apliekamo bāzi, jo

tad rastos ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamās bāzes

samazinājums divkāršā apmērā (sk. Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 1. punkta

"a" apakšpunktu). Tādējādi nav rodams

apstiprinājums Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksas apmērs nākamajā gadā var

palielināties.

22.4. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka

situācijā, kad tiek noteikts uzņēmumu ienākuma nodoklis gan par

gūto peļņu, gan par atlikumu virs šīs peļņas, par kuru samaksāts

nodoklis, veidojas dubultais nodoklis.

Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksa tiek piemērota tai peļņas daļai, kas

netiek sadalīta, bet, tiklīdz tiek veikta šīs peļņas sadale, jau

samaksātā nodokļa piemaksa tiek ņemta vērā, aprēķinot uzņēmumu

ienākuma nodokli par šo sadalāmo peļņas daļu. Tādējādi ar

uzņēmumu ienākuma nodokli apliktā sadalītā peļņa vairs neietilpst

ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamajā bāzē.

Taksācijas gadā veiktie izdevumi un par tiem aprēķinātais

uzņēmumu ienākuma nodoklis, uz kuru neattiecas Nodokļa likuma

17. panta 7.1 daļā regulētais uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksas ieskaits, ir uzrādīti peļņas vai

zaudējumu aprēķina izmaksās, kas savukārt samazina bāzi, par kuru

tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

Arī Finanšu ministrija uzsver, ka peļņas vai zaudējumu

aprēķina izmaksās tiek ietvertas tādas summas, kas samaksātas

atbilstoši Nodokļa likuma 10. pantā noteiktajam, ar

saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi un par tiem samaksātais

uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī ārkārtas dividendes un par tām

samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Par minētajiem

maksājumiem tiek samazināta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

apliekamā bāze, balstoties uz to, ka šie maksājumi samazinājuši

peļņas apmēru peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

Uzņēmuma finanšu gada pārskata saturu regulē Grāmatvedības

likums, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums un citi

grāmatvedību un gada pārskatus reglamentējoši normatīvie akti

(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

13. panta pirmo daļu). Saimniecisko darījumu un finanšu

pārskata posteņu novērtēšanas un atzīšanas principi un izmantotās

metodes ir saistītas ar uzņēmuma īstenoto grāmatvedības politiku

(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

1. panta pirmās daļas 8. punktu). Tomēr nav pamata

par taksācijas gadu aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

iekļaut pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada pārskatā. Pretējā

gadījumā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķins un tajā

noteiktā piemaksas summa tiktu aprēķināta nekorekti

(sk. Finanšu ministrijas 2024. gada

16. februāra vēstuli Nr. 4.1-6/4/487 Latvijas Zvērinātu

revidentu asociācijai). Tādējādi ar apstrīdētajām normām

noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neveido

dubultu nodokļa maksāšanas režīmu un neparedz palielinošu

uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas korekciju.

Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi

par iespējamu nodokļa palielinājumu un dubultā nodokļa veidošanos

uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas piemērošanas rezultātā ir

balstīti uz atšķirīgu izpratni par finanšu gada pārskata posteņu

atzīšanu un novērtēšanu grāmatvedības politikā. Ar Nodokļa likumu

netiek regulēti finanšu gada pārskata uzskaites principi, bet

tiek regulēta ar uzņēmumu ienākuma nodokli un tā piemaksu

apliekamā bāze un likmes. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju

argumenti par nesamērīgo slogu, kas pamatoti ar grāmatvedības

uzskaites datu novērtēšanas metodēm, neattiecas uz apstrīdēto

normu satversmības novērtējumu.

22.5. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina,

ka ar apstrīdētajām normām ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas sistēma neparedz nesamērīgu slogu apstrīdēto normu

adresātiem un nav pamata šo sistēmu atzīt par konfiscējošu.

Apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts

budžetā un izmantošanu visas sabiedrības labklājības

aizsardzībai. Tas nozīmē, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir

lielāks par atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumu.

Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

un apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem, atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.