22. pants

1Vērtējot pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

3rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

4labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

5Satversmes tiesai jānoskaidro līdzsvarojamās intereses un

6jānoteic, kurām no šīm interesēm ir piešķirama prioritāte

7(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2024. gada

811. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2023-09-0106

922. punktu).

10Izskatāmajā lietā ir līdzsvarojamas patērētāju kreditēšanas

11pakalpojumu sniedzēju tiesības uz īpašumu, no vienas puses, un

12apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā

13mērķa aptvertās sabiedrības labklājības intereses, no otras

14puses.

1522.1. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka ar

16apstrīdētajām normām tiek radīti priekšnoteikumi tam, lai

17patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji pārskatītu savas

18darbības stratēģiju un apsvērtu iespēju iziet no Latvijas tirgus,

19likvidējot vietējos uzņēmumus un pārorientējoties uz kreditēšanas

20pakalpojumu sniegšanu citās valstīs. Tas ne tikai novestu pie

21darba vietu zuduma, bet arī kopumā samazinātu valsts budžeta

22ieņēmumus no patērētāju kreditēšanas nozares un atstātu negatīvu

23ietekmi uz fiskālo telpu.

24Satversmes tiesa ņem vērā to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

25piemaksai ir fiskāla funkcija un apstrīdētās normas ir vērstas uz

26ieņēmumu nodrošināšanu valsts budžetā. Ar sabiedrības gūto labumu

27ir saprotami valsts budžeta ieņēmumi un tajā pieejamo līdzekļu

28izlietošana valsts funkciju izpildei, tādējādi nodrošinot

29sabiedrības labklājības aizsardzību.

30Vērtējot to, vai tiesību uz īpašumu ierobežojums, kas izriet

31no nodokļa maksāšanas pienākuma, ir samērīgs, jāņem vērā arī tas,

32ka ar apstrīdētajām normām noteiktais nodokļa piemaksas pienākums

33pēc savas būtības nav nedz jauns nodoklis, nedz ar šo nodokli

34saistīts papildu maksājums. Šis tiesību ierobežojums paredz, ka

35konkrēta nodokļa maksātāju grupa regulāri maksā uzņēmumu ienākuma

36nodokli.

37Atbilstoši Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem

382024. gada pirmajā pusē Latvijā bija spēkā 37 speciālās

39atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

40sniegšanai. Šis attiecīgo pakalpojumu sniedzēju skaits nav

41mainījies kopš 2023. gada. Kreditēšanas pakalpojumus

42patērētājiem vismaz vienā no kreditēšanas veidiem 2024. gada

43pirmajā pusē sniedza 36 kapitālsabiedrības - par vienu

44vairāk nekā iepriekšējā pusgadā. Tātad patērētāju kreditēšanas

45pakalpojumu sniedzēju skaits Latvijā ir stabils. Turklāt

462024. gada pirmajā pusē konstatēts liels jaunu aizdevumu

47izsniegšanas gadījumu skaits gan mēnešu griezumā, gan visā

48pusgadā. Mazākā kopējā izsniegto aizdevumu summa bija janvārī -

4959,45 miljoni euro, savukārt gan aprīlī, gan maijā

50tika pārsniegta 70 miljonu euro atzīme. Kopumā

51licencētie patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

522024. gada pirmajā pusē ar patērētājiem noslēdza 528

53tūkstošus jaunu darījumu un no jauna izsniedza kredītus

54392,48 miljonu euro apmērā, kas skaita ziņā ir par

5511,89 procentiem vairāk nekā 2023. gada pirmajā pusē,

56bet izsniegto kredītu kopējais apmērs bija par

579,46 procentiem lielāks nekā 2023. gada pirmajā pusē.

58Savukārt kopējais patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju

59kredītportfeļa apjoms 2024. gada 30. jūnijā bija viens

60miljards 139,49 miljoni euro, kas ir par

617,48 procentiem vairāk nekā 2023. gada

6231. decembrī, par 13,29 procentiem vairāk nekā pirms

63gada un ir jauns visu laiku labākais rādītājs

64(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības centra Pārskatu par

65patērētāju (nebanku) kreditēšanas tirgus darbību 2024. gada

66pirmajā pusgadā. Pieejams: ptac.gov.lv/lv). Minētie dati

67apliecina, ka arī pēc apstrīdēto normu spēkā stāšanās patērētāju

68kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji ir sekmīgi darbojušies

69attiecīgajā tirgus segmentā. Tādējādi nav gūstams apstiprinājums

70Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka patērētāju kreditēšanas

71pakalpojumu sniedzēji izies no Latvijas tirgus. Turklāt šajā ziņā

72jāņem vērā arī Saeimas norādītais, ka līdz apstrīdēto normu

73pieņemšanai Eiropā tikai Igaunijā un Latvijā uzņēmumu ienākuma

74nodokli aprēķināja nevis no gūtās, bet no sadalītās peļņas.

75Patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem arī tad, ja tie

76sniegtu pārrobežu pakalpojumus, būtu jāreģistrē pastāvīgā

77pārstāvniecība Latvijā un būtu jāmaksā ar apstrīdētajām normām

78noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

7922.2. Vērtējot to, vai nodokļa maksājums nav

80nesamērīgs slogs adresātam, citstarp jāapsver arī tas, vai

81piemērotais nodoklis pēc sava rakstura nav konfiscējošs

82(sk. Satversmes tiesas 2015. gada 25. marta

83sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103 20. punktu).

84Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdēto normu

85piemērošana negatīvi ietekmēs to akcionārus, jo dividendes būšot

86jāmaksā mazākā apmērā. Tāpat Pieteikuma iesniedzējas norāda, ka

87apstrīdētajās normās noteikto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

88tām vajagot finansēt no aizņemtā kapitāla, uzņemoties arī šīs

89piemaksas finansēšanas procentu izmaksas. Pēc Pieteikumu

90iesniedzēju ieskata, apstrīdētajās normās noteiktā kārtība radot

91tādu situāciju, ka subjekti nevar izpildīt ar šīm normām

92noteiktās prasības.

93Nodokļa likuma 4.1 panta normas nodokļa

94maksātājam neparedz obligātu pienākumu lemt par peļņas sadali

95dividendēs. Lēmums par peļņas sadali ir patērētāju kreditēšanas

96pakalpojumu sniedzēja brīva, ekonomiskos apsvērumos balstīta

97izvēle, nevis juridisks pienākums. Ņemot vērā to, ka lēmumu par

98peļņas sadali dividendēs pieņem kapitālsabiedrības dalībnieki,

99ievērojot Komerclikuma normas, tiem ir svarīgi vērtēt arī šāda

100lēmuma ietekmi uz kapitālsabiedrības turpmāko naudas plūsmu un

101likviditātes rādītājiem. Turklāt iepriekš samaksātā uzņēmumu

102ienākuma nodokļa piemaksa neierobežotu laika periodu tiek ņemta

103vērā, aprēķinot par peļņas sadali dividendēs maksājamo nodokli

104(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 17. panta

1057.1 daļu). Tādējādi uzņēmumu ienākuma nodokļa

106piemaksa ietekmē uzņēmuma naudas plūsmu un likviditātes rādītājus

107līdzīgi kā jebkura cita uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma, kas

108paredz ikgadēju nodokļa maksājumu, tai skaitā sistēma, kas

109Latvijā bija spēkā līdz 2017. gada 31. decembrim.

110Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu ienākuma

111nodokļa piemaksas sistēma pēc sava rakstura nav konfiscējoša.

11222.3. Pieteikumu iesniedzējas norādījušas, ka

113uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksai nav avansa rakstura, tāpēc,

114ieskaitot iepriekšējo uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu tad, kad

115tiek sadalīta peļņa, nākamajā gadā maksājamais uzņēmumu ienākuma

116nodoklis palielinoties.

117Saeima vērš uzmanību uz to, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

118piemaksa atšķirībā no avansa maksājuma ir galīgs maksājums un

119netiek atgriezta pēc taksācijas gada beigām. Savukārt avansa

120maksājumi atšķirībā no uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas, kura

121tiek uzrādīta peļņas vai zaudējumu aprēķina izmaksās, ir

122uzskatāmi par naudas plūsmu. Tāpēc apstrīdētajās normās

123regulētais nodokļa maksājums mērķtiecīgi tika paredzēts piemaksas

124formā, nevis kā nodokļa avanss. Arī Saeimas Budžeta un finanšu

125(nodokļu) komisijas sēdēs vairākkārt tika apspriests tas, vai

126apstrīdētajās normās noteiktais maksājums ir uzskatāms par

127avansu. Finanšu ministrija norādīja, ka uzņēmumu ienākuma nodokļa

128piemaksa netiek paredzēta kā avanss saistībā ar izmaiņām Eiropas

129Savienības normatīvajos aktos. Proti, atbilstoši Padomes

1302022. gada 14. decembra direktīvai (ES) 2022/2523 par

131globāla minimāla nodokļu līmeņa nodrošināšanu starptautisku

132uzņēmumu grupām un lielām vietējām grupām Savienībā avanss ir

133jāiekļauj nākamā gada nodokļu aprēķinā, bet piemaksu var iekļaut

134jau esošajā, jo tas ir galīgs maksājums (sk. Saeimas

135Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas 2023. gada

1368. novembra sēdes audioierakstu no 00:06:39 un

1372023. gada 29. novembra sēdes audioierakstu no

13800:26:50. Pieejami: saeima.lv).

139Arī aprēķinātās ārkārtas dividendes un par tām samaksāto

140uzņēmumu ienākuma nodokli iekļauj peļņas vai zaudējumu aprēķinā

141un attiecīgi samazina nākamā taksācijas gada uzņēmumu ienākuma

142nodokļa piemaksas apmēru. Līdz ar to nav pamata par minētajām

143summām vēlreiz samazināt ar nodokļa piemaksu apliekamo bāzi, jo

144tad rastos ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamās bāzes

145samazinājums divkāršā apmērā (sk. Uzņēmumu ienākuma

146nodokļa likuma 4. panta otrās daļas 1. punkta

147"a" apakšpunktu). Tādējādi nav rodams

148apstiprinājums Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumam, ka uzņēmumu

149ienākuma nodokļa piemaksas apmērs nākamajā gadā var

150palielināties.

15122.4. Pieteikumu iesniedzējas apgalvo, ka

152situācijā, kad tiek noteikts uzņēmumu ienākuma nodoklis gan par

153gūto peļņu, gan par atlikumu virs šīs peļņas, par kuru samaksāts

154nodoklis, veidojas dubultais nodoklis.

155Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās noteiktā uzņēmumu

156ienākuma nodokļa piemaksa tiek piemērota tai peļņas daļai, kas

157netiek sadalīta, bet, tiklīdz tiek veikta šīs peļņas sadale, jau

158samaksātā nodokļa piemaksa tiek ņemta vērā, aprēķinot uzņēmumu

159ienākuma nodokli par šo sadalāmo peļņas daļu. Tādējādi ar

160uzņēmumu ienākuma nodokli apliktā sadalītā peļņa vairs neietilpst

161ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu apliekamajā bāzē.

162Taksācijas gadā veiktie izdevumi un par tiem aprēķinātais

163uzņēmumu ienākuma nodoklis, uz kuru neattiecas Nodokļa likuma

16417. panta 7.1 daļā regulētais uzņēmumu

165ienākuma nodokļa piemaksas ieskaits, ir uzrādīti peļņas vai

166zaudējumu aprēķina izmaksās, kas savukārt samazina bāzi, par kuru

167tiek aprēķināta uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa.

168Arī Finanšu ministrija uzsver, ka peļņas vai zaudējumu

169aprēķina izmaksās tiek ietvertas tādas summas, kas samaksātas

170atbilstoši Nodokļa likuma 10. pantā noteiktajam, ar

171saimniecisko darbību nesaistītie izdevumi un par tiem samaksātais

172uzņēmumu ienākuma nodoklis, kā arī ārkārtas dividendes un par tām

173samaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Par minētajiem

174maksājumiem tiek samazināta ar uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

175apliekamā bāze, balstoties uz to, ka šie maksājumi samazinājuši

176peļņas apmēru peļņas vai zaudējumu aprēķinā.

177Uzņēmuma finanšu gada pārskata saturu regulē Grāmatvedības

178likums, Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likums un citi

179grāmatvedību un gada pārskatus reglamentējoši normatīvie akti

180(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

18113. panta pirmo daļu). Saimniecisko darījumu un finanšu

182pārskata posteņu novērtēšanas un atzīšanas principi un izmantotās

183metodes ir saistītas ar uzņēmuma īstenoto grāmatvedības politiku

184(sk. Gada pārskatu un konsolidēto gada pārskatu likuma

1851. panta pirmās daļas 8. punktu). Tomēr nav pamata

186par taksācijas gadu aprēķināto uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

187iekļaut pirmstaksācijas gada uzņēmuma gada pārskatā. Pretējā

188gadījumā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas aprēķins un tajā

189noteiktā piemaksas summa tiktu aprēķināta nekorekti

190(sk. Finanšu ministrijas 2024. gada

19116. februāra vēstuli Nr. 4.1-6/4/487 Latvijas Zvērinātu

192revidentu asociācijai). Tādējādi ar apstrīdētajām normām

193noteiktā uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas sistēma neveido

194dubultu nodokļa maksāšanas režīmu un neparedz palielinošu

195uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas korekciju.

196Satversmes tiesa secina, ka Pieteikumu iesniedzēju apsvērumi

197par iespējamu nodokļa palielinājumu un dubultā nodokļa veidošanos

198uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksas piemērošanas rezultātā ir

199balstīti uz atšķirīgu izpratni par finanšu gada pārskata posteņu

200atzīšanu un novērtēšanu grāmatvedības politikā. Ar Nodokļa likumu

201netiek regulēti finanšu gada pārskata uzskaites principi, bet

202tiek regulēta ar uzņēmumu ienākuma nodokli un tā piemaksu

203apliekamā bāze un likmes. Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju

204argumenti par nesamērīgo slogu, kas pamatoti ar grāmatvedības

205uzskaites datu novērtēšanas metodēm, neattiecas uz apstrīdēto

206normu satversmības novērtējumu.

20722.5. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secina,

208ka ar apstrīdētajām normām ieviestā uzņēmumu ienākuma nodokļa

209piemaksas sistēma neparedz nesamērīgu slogu apstrīdēto normu

210adresātiem un nav pamata šo sistēmu atzīt par konfiscējošu.

211Apstrīdētās normas ir vērstas uz ieņēmumu nodrošināšanu valsts

212budžetā un izmantošanu visas sabiedrības labklājības

213aizsardzībai. Tas nozīmē, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir

214lielāks par atsevišķu nodokļu maksātāju tiesību ierobežojumu.

215Līdz ar to ar apstrīdētajām normām

216noteiktais pamattiesību ierobežojums atbilst samērīguma principam

217un apstrīdētās normas, ciktāl tās paredz uzņēmumu ienākuma

218nodokļa piemaksas pienākumu patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

219sniedzējiem, atbilst Satversmes 105. panta pirmajam un

220trešajam teikumam.