Par Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 4.1 panta pirmās, otrās un ceturtās daļas, 17. panta 7.1 daļas un pārejas noteikumu 52. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

24. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Vērtējot, vai ir ievērots tiesiskās

vienlīdzības princips, vispirms jānoskaidro, vai un kuras

personas (personu grupas) atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Lai to noteiktu, nepieciešams

atrast galveno šīs grupas vienojošo pazīmi. Salīdzināšanai

jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viena vai vairākas kopīgas

pazīmes ar pārbaudāmo situāciju. Kopīgajai pazīmei jāapvieno abas

situācijas zem viena virsjēdziena. Turklāt jāvērtē arī tas, vai

nepastāv kādi būtiski apsvērumi, kas norāda, ka attiecīgās

personu grupas neatrodas savstarpēji salīdzināmos apstākļos

(sk. Satversmes tiesas 2022. gada

23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01

32. punktu).

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēji un citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Abas šīs personu grupas vieno pazīme, ka tās ir

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas. Savukārt Saeima norāda, ka

minētās personu grupas atrodas atšķirīgos apstākļos, jo tikai

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji nesamaksāto

uzņēmumu ienākuma nodokli izmanto kā saimnieciskās darbības

priekšmetu, sniedzot finanšu pakalpojumus.

24.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji ir:

1) iekšzemes uzņēmumi; 2) no valsts budžeta un

pašvaldības budžeta finansētas institūcijas, kuras gūst ienākumus

no saimnieciskās darbības un kuras nav atbrīvotas no nodokļa

maksāšanas; 3) pastāvīgās pārstāvniecības; 4) ārvalstu

komercsabiedrības un citas personas, kas gūst ieņēmumus Latvijā

(sk. Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma 2. panta pirmo

daļu).

Apstrīdēto normu regulējums ir attiecināts uz tiem finanšu

sektorā ietilpstošajiem saimnieciskās darbības veicējiem, kuri

līdzekļus no nesamaksātā uzņēmumu ienākuma nodokļa varēja

izmantot finanšu pakalpojumu sniegšanai

(sk. likumprojekta "Grozījumi Uzņēmumu ienākuma

nodokļa likumā" (Nr. 405/Lpl4) anotāciju.

Pieejama: saeima.lv). Uzņēmumu ienākuma nodokļa

maksātāji, kas sniedz patērētāju kreditēšanas pakalpojumus, ir

uzskatāmi par kredīta devējiem jeb kreditētājiem

(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

pirmo daļu). Šāds saimnieciskās darbības veids ir saistīts ar

finanšu pakalpojumu sniegšanu. Kreditēšanas pakalpojumus

patērētājam drīkst sniegt tikai tāda kapitālsabiedrība, kura ir

saņēmusi speciālu atļauju (licenci) un kuras apmaksājamā

pamatkapitāla minimālais lielums ir 425 000 euro

(sk. Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8. panta

1.1 daļu). Lai arī pārsvarā patērētāju

kreditēšana ir saistīta ar brīvu preču un pakalpojumu apriti,

tomēr tā atšķiras no citiem saimnieciskās darbības veidiem ar to,

ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu pamatā ir kredītlīgumi ar

procentu likmēm. Proti, patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēju saimnieciskā darbība ir saistīta ar tādiem finanšu

pakalpojumiem, kuros ietilpst ne tikai maksa par sniegto kredītu

atlikta maksājuma, aizdevuma vai citā finansiālās vienošanās

veidā, bet arī procentu likmju piemērošana nokavētu maksājumu

gadījumā.

24.2. Īpaši nosacījumi ar nodokli apliekamā

objekta noteikšanai un licencēšanas mehānisms, proti, tas, ka bez

speciālās atļaujas (licences) patērētāju kreditēšana nav atļauta,

nošķir patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus no citiem

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem (sk. Uzņēmumu

ienākuma nodokļa likuma 10. panta otro daļu un Ministru

kabineta 2017. gada 14. novembra noteikumu Nr. 677

"Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma normu piemērošanas

noteikumi" 78. punktu). Tādējādi patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēju darbība finanšu sektorā ir

regulēta ar atšķirīgiem noteikumiem un atšķirīga ir gan šo

uzņēmumu pašu kapitāla struktūra, gan ar uzņēmumu ienākuma

nodokli apliekamās bāzes aprēķināšana.

Pienākums maksāt uzņēmumu ienākuma nodokli ir pazīme, kas

vieno visus uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājus. Tomēr

konkrētajā gadījumā šī viena kopīgā pazīme ir pārāk vispārīga,

lai izdarītu secinājumu, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēji un citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji atrodas

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanas pienākums aptver dažādas

nodokļa maksātāju grupas, kuru savstarpējo atšķirību ir pārāk

daudz. Tādēļ patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un

citi uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji tiesiskās vienlīdzības

principa aspektā nav salīdzināmi.

Tādējādi apstrīdētās normas attiecībā uz patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem uzņēmumu ienākuma

nodokļa maksātājiem atbilst Satversmes 91. pantam pirmajam

teikumam.