3. pants

Pieteikumu

iesniedzējas - SIA "Finanza",

AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance,

AS "West Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu

atbildību "VIA SMS" (turpmāk arī - Pieteikumu

iesniedzējas) - uzskata, ka Nodokļa likuma

4.1 panta pirmā, otrā un ceturtā daļa,

17. panta 7.1 daļa un pārejas noteikumu

52. punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. pantam,

91. panta pirmajam teikumam un 105. panta pirmajam un

trešajam teikumam.

3.1. SIA "Finanza" ir kapitālsabiedrība,

kuras galvenais komercdarbības veids ir kreditēšanas pakalpojumu

sniegšana. AS "DelfinGroup" ir finanšu tehnoloģiju

uzņēmums, kas piedāvā finanšu un lombardu pakalpojumus.

SIA ViziaFinance ir AS "DelfinGroup" meitas

komercsabiedrība. Patērētāju kreditēšana veido abu

komercsabiedrību galveno finanšu apgrozījuma daļu. Savukārt

AS "West Kredit" ir kreditēšanas un hipotekārās

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēja, bet sabiedrības ar ierobežotu

atbildību "VIA SMS" pamatdarbības veids ir patēriņa

kreditēšanas pakalpojumu sniegšana privātpersonām. Sabiedrība ar

ierobežotu atbildību "VIA SMS" Latvijas tirgū piedāvā

trīs dažādus aizdevuma veidus ar fiksētām procentu likmēm. Visām

Pieteikumu iesniedzējām ir izsniegta speciālā atļauja (licence)

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai, un tās ir

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājas.

Līdz 2024. gada 1. janvārim Pieteikumu iesniedzējas

veica uzņēmumu ienākuma nodokļa nomaksu peļņas sadales brīdī.

Tomēr ar apstrīdētajām normām Pieteikumu iesniedzējām noteikts

pienākums taksācijas gadā veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksu 20 procentu apmērā neatkarīgi no tā, vai tiek

veikta peļņas sadale dividendēs. Šāds pienākums, kā arī uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksas aprēķināšanas kārtība pārkāpj

Satversmes 91. pantā ietverto tiesiskās vienlīdzības

principu un nesamērīgi ierobežo Satversmes 105. pantā

ietvertās tiesības uz īpašumu.

3.2. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu

kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem

likumdevējs noteica saistībā ar kredītiestāžu paaugstināto peļņu

pēc Eiropas Centrālās bankas lēmumiem celt euro naudas

tirgus etalona likmi (EURIBOR) (turpmāk - EURIBOR likme). Tomēr

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji neatrodas tādos

pašos apstākļos kā kredītiestādes, jo izsniedz aizdevumus ar

fiksētu likmi un tādēļ to ienākumus un peļņu neietekmē EURIBOR

likmes izmaiņas. Tāpat būtiski atšķiras kopējie kredītiestāžu un

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniegšanas uzņēmumu peļņas

rādītāji un veids, kādā tie finansē savu komercdarbību.

Apstrīdētajās normās noteiktajai vienādajai attieksmei pret

atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām nav objektīva un

saprātīga pamata. Likumdevējs nav ievērojis labas likumdošanas

principu, jo apsvērumi par patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēju šķietami augsto peļņu nav balstīti visaptverošā analīzē

un datos. Likumdevējs nav apsvēris, kā apstrīdētās normas

ietekmēs patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējus, kā arī

nav pienācīgi uzklausījis un ņēmis vērā ieinteresēto personu un

institūciju viedokļus.

Apstrīdēto normu mērķis ir nodrošināt ieņēmumus valsts budžetā

un pašvaldību budžetos no tiem nodokļa maksātājiem, kuru peļņa

pieaugusi saistībā ar EURIBOR likmes izmaiņām. Tādēļ nav

konstatējams leģitīms mērķis vienādas attieksmes noteikšanai pret

kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem, kuri aizdevumus izsniedz ar fiksētu procentu likmi.

Apstrīdētajās normās paredzētā īpašā nodokļa maksāšanas kārtība

nevar tikt pamatota ar atsevišķu nodokļa maksātāju grupu

augstajiem peļņas rādītājiem.

Labums, ko no vienādās attieksmes gūst sabiedrība, nav lielāks

par patērētāju kreditētājiem nodarīto kaitējumu, jo apstrīdētās

normas novedīs pie kredītu nepieejamības un sadārdzināšanās.

AS "DelfinGroup", SIA ViziaFinance, AS "West

Kredit" un sabiedrība ar ierobežotu atbildību "VIA

SMS" norāda, ka tiesiskās vienlīdzības princips ir pārkāpts

arī ar to, ka apstrīdētās normas paredz nepamatoti atšķirīgu

attieksmi pret vienādos apstākļos esošām personu grupām -

patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem un citiem

uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kas nav kredītiestādes.

Proti, pārējie uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātāji turpinās

maksāt nodokli tikai par sadalīto peļņu, bet patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksa ir jāveic no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas

neatkarīgi no tā, vai peļņa tiek sadalīta. Šādai nevienlīdzīgai

attieksmei trūkst objektīva un saprātīga pamata.

3.3. Ar apstrīdētajām normām noteiktā uzņēmumu

ienākuma nodokļa maksāšanas un aprēķināšanas kārtība nesamērīgi

ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz īpašumu.

Apstrīdētās normas paredz, ka patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēji veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu par

pārskata gadā gūto peļņu neatkarīgi no tā, vai konkrēto nodokļa

maksātāju ir vai nav ietekmējis EURIBOR likmes kāpums. Pieteikumu

iesniedzēju galvenais investīciju avots ir no kredītiestādēm

aizņemtais kapitāls. Lai veiktu uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksu, Pieteikumu iesniedzējām būs nepieciešams piesaistīt

papildu līdzekļus aizņēmumu veidā. Apstrīdētās normas mazina

Pieteikumu iesniedzēju iespējas veikt un attīstīt savu

komercdarbību, liedzot veikt ieguldījumus saimnieciskajā darbībā.

Tādējādi apstrīdētās normas paredz nesamērīgu nodokļu slogu

Pieteikumu iesniedzējām.

Pieteikumu iesniedzēju tiesību uz īpašumu ierobežojums ir

noteikts, pārkāpjot labas likumdošanas principu. Apstrīdētās

normas ir pieņemtas sasteigtā procesā, neņemot vērā un pēc

būtības neizvērtējot šo normu adresātu un citu sabiedrības

pārstāvju iebildumus un ierosinājumus par regulējuma izveidi.

Labas likumdošanas princips ir pārkāpts arī tādējādi, ka

likumdevējs nav pienācīgi izvērtējis likumprojektā paredzēto

tiesību normu atbilstību Satversmes 91. un 105. pantam.

Turklāt apstrīdētās normas nav balstītas pētījumos par to ietekmi

uz valsts budžetu un to adresātiem ilgtermiņā.

Pat ja tiktu pieņemts, ka pamattiesību ierobežojumam ir

leģitīms mērķis, likumdevēja izraudzītais līdzeklis nav piemērots

šā mērķa sasniegšanai, turklāt pastāv personas pamattiesības

mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus likumdevējs nav apsvēris.