4. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

2aktu, - Saeima - uzskata,

3ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

4teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

52017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Nodokļa likumu,

6ar kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma. Tā

7paredzēja atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu līdz brīdim,

8kad uzņēmuma peļņa tiek sadalīta vai citādā veidā novirzīta

9tādiem izdevumiem, kuri nenodrošina uzņēmuma turpmāku attīstību.

10Attiecīgo izmaiņu mērķis bija veicināt tautsaimniecības

11attīstību, stimulējot uzņēmumus lielāku peļņas daļu atstāt

12uzņēmumā un veicinot investīciju pieaugumu.

13No 2023. gada marta līdz augustam valdības koalīciju

14veidojošo partiju Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas

15grupa (turpmāk - Nodokļu koordinēšanas grupa) analizēja valsts

16nodokļu politikas pilnveidošanas iespējas, tostarp attiecībā uz

17uzņēmumu ienākuma nodokli. Tika vērtētas vairākas iespējamas

18nodokļu politikas izmaiņas un piedāvāti divi varianti - uzņēmumu

19ienākuma nodokļa avansa maksājumu ieviešana finanšu sektoram vai

20virspeļņas solidaritātes iemaksas noteikšana kredītiestādēm un

21citiem aizdevējiem.

22Ministru kabinets izraudzījās pirmo variantu, uzdodot Finanšu

23ministrijai sagatavot un finanšu ministram iesniegt izskatīšanai

24Ministru kabinetā likumprojektu "Par valsts budžetu

252024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un

262026. gadam" pavadošo likumprojektu pakotnē tādus

27grozījumus Nodokļa likumā, kas paredzētu, ka no 2024. gada

28kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

29veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā

30no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas. Tāpat ar apstrīdētajām

31normām tika paredzētas kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

32pakalpojumu sniedzēju tiesības ieturēt uzņēmumu ienākuma nodokli

33peļņas sadales brīdī un maksājamo nodokli samazināt par nodokļa

34piemaksas apmēru.

354.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir vienādi

36attiecināta uz visiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kuru

37saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem,

38kuros ietilpst arī nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Šis

39apstāklis vieno kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

40pakalpojumu sniedzējus un vienlaikus nošķir šīs abas grupas no

41pārējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

42Kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

43sniedzējiem uzliktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

44piemaksu ir likumdevēja apzināti izraudzīts pastāvīgs tiesiskais

45risinājums neatkarīgi no EURIBOR likmes svārstībām. Abas ar

46apstrīdētajām normām regulētās subjektu grupas atrodas vienādos

47un salīdzināmos apstākļos, jo tiem ir noteikts viens NACE kods,

48to saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem

49un pamatdarbības joma ir kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana

50fiziskajām personām. Turklāt abu šo personu grupu komercdarbības

51modelis ir balstīts uz to, ka nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

52nodoklis var tikt izmantots finanšu pakalpojumu sniegšanā. Tāpat

53tika ņemts vērā tas apstāklis, ka arī patērētāju kreditēšanas

54pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar fiksētu

55procentu likmi, rentabilitātes rādītāji kopumā bija augsti. Jāņem

56vērā arī tas, ka Nodokļa likums kredītiestādēm un patērētāju

57kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem jau pirms uzņēmumu ienākuma

58nodokļa piemaksas ieviešanas paredzēja īpašu statusu, uz tiem

59attiecinot labvēlīgākas speciālās normas nekā uz pārējiem nodokļa

60maksātājiem.

61Pēc Saeimas ieskata, kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

62pakalpojumu sniedzēju kopīgās pazīmes ir komercdarbības modelis,

63atbilstoši kuram nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir

64nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības priekšmets, ko var

65ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā, un abām šīm personu

66grupām raksturīgi augstie rentabilitātes rādītāji. Tā kā

67apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret vienādos un

68salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās

69vienlīdzības princips nav pārkāpts.

70Pat ja tiek pieņemts, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

71sniedzēji, kas izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu likmi,

72atrodas atšķirīgos apstākļos, bet apstrīdētā norma pret tiem un

73kredītiestādēm paredz vienādu attieksmi, tiesiskās vienlīdzības

74princips ir ievērots. Apstrīdētās normas tika pieņemtas,

75uzklausot valsts institūciju un nozares pārstāvjus un vērtējot

76apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

77normām, tostarp uzklausot un analizējot iebildumus par

78apstrīdētajās normās iekļaujamo subjektu loku. Patērētāju

79kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kredītiestādes, izsniedzot

80aizdevumus, tiem piemēro procentu likmes un tādējādi gūst papildu

81peļņu, pateicoties labvēlīgajai uzņēmumu ienākuma nodokļa

82sistēmai. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, likumdevējam ir

83tiesības savas rīcības brīvības ietvaros noteikt uzņēmumu

84ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu šiem komersantiem.

85Apstrīdētajās normās ietvertā atšķirīgā attieksme pret

86konkrētām nodokļa maksātāju grupām ir vērsta uz saprātīga

87līdzsvara panākšanu starp esošo uzņēmumu ienākuma nodokļa

88sistēmu, kas motivē kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

89pakalpojumu sniedzējus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta

90pilnīguma principa izrietošo valsts budžeta ieņēmumu

91prognozējamību, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru

92samaksu. Tātad apstrīdētajās normās ietvertās atšķirīgās

93attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

94aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

95Nosakot vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām

96personu grupām, ir ievērots samērīguma princips. Apstrīdētās

97normas nodrošina līdzsvarotu valsts budžeta ieņēmumu

98prognozējamību, jo paredz regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa

99piemaksas veikšanu taksācijas gadā. Tādējādi ir iespējams gan

100plānot, gan izmantot iegūtos līdzekļus valsts budžeta vajadzību

101apmierināšanai. Nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, kas ļautu

102sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas

103rada pienākumu ātrāk un regulāri nomaksāt nodokli, kas tāpat tiek

104ņemts vērā tad, ja tiek sadalīta peļņa. Nav tādu datu, kas

105apstiprinātu Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumus par apstrīdēto

106normu negatīvu ietekmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

107sniedzējiem un to izsniedzamo kredītu pieejamību.

108Attiecībā uz otru salīdzināmo grupu pāri - citiem uzņēmumu

109ienākuma nodokļa maksātājiem un patērētāju kreditēšanas

110pakalpojumu sniedzējiem - Saeima norāda, ka tie atrodas

111atšķirīgos apstākļos, jo citiem nodokļa maksātājiem finanšu

112līdzekļi, kuros ietilpst nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

113nodoklis, nav to saimnieciskās darbības priekšmets. Tā kā

114apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgos

115apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās vienlīdzības princips

116ir ievērots.

1174.2. Apstrīdētajās normās noteiktais personas

118tiesību uz īpašumu ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes

119105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

120Atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kas sniegti, pamatojot

121apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

122teikumam, Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts

123ar likumu, tam ir leģitīmi mērķi - sabiedrības labklājības

124aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība - un tas atbilst

125samērīguma principam. Papildus Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu

126pieņemšanas procesā tika vērtēti arī tajās ietvertā pamattiesību

127ierobežojuma samērīguma aspekti.

128Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie

129līdzekļi nav uzskatāmi par tādiem, ar kuriem pamattiesību

130ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā

131kvalitātē.