4. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto

aktu, - Saeima - uzskata,

ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

2017. gada 28. jūlijā Saeima pieņēma Nodokļa likumu,

ar kuru tika ieviesta jauna uzņēmumu ienākuma nodokļa sistēma. Tā

paredzēja atlikt uzņēmumu ienākuma nodokļa maksāšanu līdz brīdim,

kad uzņēmuma peļņa tiek sadalīta vai citādā veidā novirzīta

tādiem izdevumiem, kuri nenodrošina uzņēmuma turpmāku attīstību.

Attiecīgo izmaiņu mērķis bija veicināt tautsaimniecības

attīstību, stimulējot uzņēmumus lielāku peļņas daļu atstāt

uzņēmumā un veicinot investīciju pieaugumu.

No 2023. gada marta līdz augustam valdības koalīciju

veidojošo partiju Nodokļu politikas pilnveidošanas koordinēšanas

grupa (turpmāk - Nodokļu koordinēšanas grupa) analizēja valsts

nodokļu politikas pilnveidošanas iespējas, tostarp attiecībā uz

uzņēmumu ienākuma nodokli. Tika vērtētas vairākas iespējamas

nodokļu politikas izmaiņas un piedāvāti divi varianti - uzņēmumu

ienākuma nodokļa avansa maksājumu ieviešana finanšu sektoram vai

virspeļņas solidaritātes iemaksas noteikšana kredītiestādēm un

citiem aizdevējiem.

Ministru kabinets izraudzījās pirmo variantu, uzdodot Finanšu

ministrijai sagatavot un finanšu ministram iesniegt izskatīšanai

Ministru kabinetā likumprojektu "Par valsts budžetu

2024. gadam un budžeta ietvaru 2024., 2025. un

2026. gadam" pavadošo likumprojektu pakotnē tādus

grozījumus Nodokļa likumā, kas paredzētu, ka no 2024. gada

kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji

veic uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā

no pirmstaksācijas gadā gūtās peļņas. Tāpat ar apstrīdētajām

normām tika paredzētas kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju tiesības ieturēt uzņēmumu ienākuma nodokli

peļņas sadales brīdī un maksājamo nodokli samazināt par nodokļa

piemaksas apmēru.

4.1. Uzņēmumu ienākuma nodokļa piemaksa ir vienādi

attiecināta uz visiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem, kuru

saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem,

kuros ietilpst arī nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis. Šis

apstāklis vieno kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējus un vienlaikus nošķir šīs abas grupas no

pārējiem uzņēmumu ienākuma nodokļa maksātājiem.

Kredītiestādēm un patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem uzliktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksu ir likumdevēja apzināti izraudzīts pastāvīgs tiesiskais

risinājums neatkarīgi no EURIBOR likmes svārstībām. Abas ar

apstrīdētajām normām regulētās subjektu grupas atrodas vienādos

un salīdzināmos apstākļos, jo tiem ir noteikts viens NACE kods,

to saimnieciskās darbības veids ir darbības ar finanšu līdzekļiem

un pamatdarbības joma ir kreditēšanas pakalpojumu nodrošināšana

fiziskajām personām. Turklāt abu šo personu grupu komercdarbības

modelis ir balstīts uz to, ka nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

nodoklis var tikt izmantots finanšu pakalpojumu sniegšanā. Tāpat

tika ņemts vērā tas apstāklis, ka arī patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējiem, kuri izsniedz aizdevumus ar fiksētu

procentu likmi, rentabilitātes rādītāji kopumā bija augsti. Jāņem

vērā arī tas, ka Nodokļa likums kredītiestādēm un patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzējiem jau pirms uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksas ieviešanas paredzēja īpašu statusu, uz tiem

attiecinot labvēlīgākas speciālās normas nekā uz pārējiem nodokļa

maksātājiem.

Pēc Saeimas ieskata, kredītiestāžu un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzēju kopīgās pazīmes ir komercdarbības modelis,

atbilstoši kuram nesamaksātais uzņēmumu ienākuma nodoklis ir

nodokļu maksātāju saimnieciskās darbības priekšmets, ko var

ieguldīt finanšu pakalpojumu sniegšanā, un abām šīm personu

grupām raksturīgi augstie rentabilitātes rādītāji. Tā kā

apstrīdētās normas paredz vienādu attieksmi pret vienādos un

salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās

vienlīdzības princips nav pārkāpts.

Pat ja tiek pieņemts, ka patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzēji, kas izsniedz aizdevumus ar fiksētu procentu likmi,

atrodas atšķirīgos apstākļos, bet apstrīdētā norma pret tiem un

kredītiestādēm paredz vienādu attieksmi, tiesiskās vienlīdzības

princips ir ievērots. Apstrīdētās normas tika pieņemtas,

uzklausot valsts institūciju un nozares pārstāvjus un vērtējot

apstrīdēto normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību

normām, tostarp uzklausot un analizējot iebildumus par

apstrīdētajās normās iekļaujamo subjektu loku. Patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji un kredītiestādes, izsniedzot

aizdevumus, tiem piemēro procentu likmes un tādējādi gūst papildu

peļņu, pateicoties labvēlīgajai uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēmai. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, likumdevējam ir

tiesības savas rīcības brīvības ietvaros noteikt uzņēmumu

ienākuma nodokļa piemaksas pienākumu šiem komersantiem.

Apstrīdētajās normās ietvertā atšķirīgā attieksme pret

konkrētām nodokļa maksātāju grupām ir vērsta uz saprātīga

līdzsvara panākšanu starp esošo uzņēmumu ienākuma nodokļa

sistēmu, kas motivē kredītiestādes un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējus reinvestēt peļņu, un no valsts budžeta

pilnīguma principa izrietošo valsts budžeta ieņēmumu

prognozējamību, kā arī uzņēmumu ienākuma nodokļa regulāru

samaksu. Tātad apstrīdētajās normās ietvertās atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis ir sabiedrības labklājības

aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība.

Nosakot vienādu attieksmi pret atšķirīgos apstākļos esošām

personu grupām, ir ievērots samērīguma princips. Apstrīdētās

normas nodrošina līdzsvarotu valsts budžeta ieņēmumu

prognozējamību, jo paredz regulāru uzņēmumu ienākuma nodokļa

piemaksas veikšanu taksācijas gadā. Tādējādi ir iespējams gan

plānot, gan izmantot iegūtos līdzekļus valsts budžeta vajadzību

apmierināšanai. Nepastāv citi, alternatīvi līdzekļi, kas ļautu

sasniegt leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Apstrīdētās normas

rada pienākumu ātrāk un regulāri nomaksāt nodokli, kas tāpat tiek

ņemts vērā tad, ja tiek sadalīta peļņa. Nav tādu datu, kas

apstiprinātu Pieteikumu iesniedzēju apgalvojumus par apstrīdēto

normu negatīvu ietekmi uz patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem un to izsniedzamo kredītu pieejamību.

Attiecībā uz otru salīdzināmo grupu pāri - citiem uzņēmumu

ienākuma nodokļa maksātājiem un patērētāju kreditēšanas

pakalpojumu sniedzējiem - Saeima norāda, ka tie atrodas

atšķirīgos apstākļos, jo citiem nodokļa maksātājiem finanšu

līdzekļi, kuros ietilpst nesamaksātais uzņēmumu ienākuma

nodoklis, nav to saimnieciskās darbības priekšmets. Tā kā

apstrīdētās normas paredz atšķirīgu attieksmi pret atšķirīgos

apstākļos esošām personu grupām, tiesiskās vienlīdzības princips

ir ievērots.

4.2. Apstrīdētajās normās noteiktais personas

tiesību uz īpašumu ierobežojums ir samērīgs un atbilst Satversmes

105. panta pirmajam un trešajam teikumam.

Atsaucoties uz tiem pašiem argumentiem, kas sniegti, pamatojot

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam, Saeima norāda, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts

ar likumu, tam ir leģitīmi mērķi - sabiedrības labklājības

aizsardzība un citu cilvēku tiesību aizsardzība - un tas atbilst

samērīguma principam. Papildus Saeima uzsver, ka apstrīdēto normu

pieņemšanas procesā tika vērtēti arī tajās ietvertā pamattiesību

ierobežojuma samērīguma aspekti.

Savukārt Pieteikumu iesniedzēju norādītie alternatīvie

līdzekļi nav uzskatāmi par tādiem, ar kuriem pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē.