7. pants

Pieaicinātā persona - Patērētāju

tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka Latvijā reģistrētās

kredītiestādes un speciālo atļauju (licenci) patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai saņēmušās kapitālsabiedrības

ar apstrīdētajām normām tika nodalītas īpašā uzņēmumu ienākuma

nodokļa maksātāju kategorijā.

Ar apstrīdētajām normām noteiktais uzņēmumu ienākuma nodokļa

maksāšanas režīms ir attiecināms uz tādiem komersantiem, kuru

norādītais saimnieciskās darbības veids ir "kreditēšanas

pakalpojumu sniegšana", kas nav saistīts ar patērētāju

kreditēšanu.

Latvijā reģistrētiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniedzējiem salīdzinājumā ar ārvalstīs reģistrētiem komersantiem

ir lielākas saimnieciskās darbības administratīvās izmaksas,

ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus gūt ienākumus no

darījumiem, kas tiek slēgti ar patērētājiem, kā arī augstās

valsts ikgadējās uzraudzības nodevas izmaksas. To

kapitālsabiedrību skaits, kurām ir spēkā esošas speciālās

atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

sniegšanai, kopš 2020. gada 1. janvāra ir samazinājies

no 63 līdz 37 jeb par aptuveni 40 procentiem, jo daļa

komersantu likvidē vietējos uzņēmumus un uzsāk kreditēšanas

pakalpojumu sniegšanu patērētājiem no citām Eiropas Savienības

dalībvalstīm, tādējādi nemaksājot Latvijā ne ikgadējo valsts

uzraudzības nodevu, ne arī uzņēmumu ienākuma nodokli. Tādēļ ar

apstrīdētajām normām noteiktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma

nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā varētu novest pie tā, ka

vēl vairāk komersantu pārskatīs savu uzņēmējdarbības stratēģiju

un izvēlēsies savu uzņēmumu reģistrēt citā dalībvalstī.

Kredītiestādēm galvenais līdzekļu piesaistes avots ir klientu

noguldījumi, par kuriem kredītiestādes saviem klientiem

lielākoties nemaksā procentus. Pēc Patērētāju tiesību

aizsardzības centra ieskata, kredītiestādes neizjūt finanšu

līdzekļu trūkumu un tām nav nepieciešams aizņemties starpbanku

kreditēšanas tirgū, maksājot EURIBOR likmi, jo klientu

noguldījumi par zemāku cenu nekā EURIBOR likme ir pietiekami

pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai. Savukārt patērētāju

kreditētājiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi. Patērētāju

kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, slēdzot kreditēšanas līgumus

ar saviem klientiem, pārsvarā izmanto fiksētās aizņēmumu likmes,

un līdz šim nav pieejami statistikā balstīti dati, kas liecinātu

par to, ka patērētāju kreditētāju peļņa būtu ievērojami

pieaugusi. Mainīgo procentu likmi, kurā tiek izmantota EURIBOR

likme, izmanto līzinga pakalpojumu sniegšanai licencētie

patērētāju kreditētāji, kuriem finanšu līdzekļus nodrošina to

mātes sabiedrības - kredītiestādes. Savukārt pārējie patērētāju

kreditētāji izmanto tikai fiksētās aizņēmumu likmes un lielu daļu

sava aizdodamā kapitāla iegūst, maksājot par to tirgus cenu, kuru

ietekmē EURIBOR likmes kāpums.

Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskata, patēriņa

kredītu pieejamībai ir būtiska nozīme valsts tautsaimniecības

attīstībā, tāpēc nodokļu administrēšanas metodēm vajadzētu būt

pamatotām, nevis konkrētas un licencētas uzņēmējdarbības sektoru

ierobežojošām.