7. pants

1Pieaicinātā persona - Patērētāju

2tiesību aizsardzības centrs - norāda, ka Latvijā reģistrētās

3kredītiestādes un speciālo atļauju (licenci) patērētāju

4kreditēšanas pakalpojumu sniegšanai saņēmušās kapitālsabiedrības

5ar apstrīdētajām normām tika nodalītas īpašā uzņēmumu ienākuma

6nodokļa maksātāju kategorijā.

7Ar apstrīdētajām normām noteiktais uzņēmumu ienākuma nodokļa

8maksāšanas režīms ir attiecināms uz tādiem komersantiem, kuru

9norādītais saimnieciskās darbības veids ir "kreditēšanas

10pakalpojumu sniegšana", kas nav saistīts ar patērētāju

11kreditēšanu.

12Latvijā reģistrētiem patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

13sniedzējiem salīdzinājumā ar ārvalstīs reģistrētiem komersantiem

14ir lielākas saimnieciskās darbības administratīvās izmaksas,

15ņemot vērā likumā noteiktos ierobežojumus gūt ienākumus no

16darījumiem, kas tiek slēgti ar patērētājiem, kā arī augstās

17valsts ikgadējās uzraudzības nodevas izmaksas. To

18kapitālsabiedrību skaits, kurām ir spēkā esošas speciālās

19atļaujas (licences) patērētāju kreditēšanas pakalpojumu

20sniegšanai, kopš 2020. gada 1. janvāra ir samazinājies

21no 63 līdz 37 jeb par aptuveni 40 procentiem, jo daļa

22komersantu likvidē vietējos uzņēmumus un uzsāk kreditēšanas

23pakalpojumu sniegšanu patērētājiem no citām Eiropas Savienības

24dalībvalstīm, tādējādi nemaksājot Latvijā ne ikgadējo valsts

25uzraudzības nodevu, ne arī uzņēmumu ienākuma nodokli. Tādēļ ar

26apstrīdētajām normām noteiktais pienākums veikt uzņēmumu ienākuma

27nodokļa piemaksu 20 procentu apmērā varētu novest pie tā, ka

28vēl vairāk komersantu pārskatīs savu uzņēmējdarbības stratēģiju

29un izvēlēsies savu uzņēmumu reģistrēt citā dalībvalstī.

30Kredītiestādēm galvenais līdzekļu piesaistes avots ir klientu

31noguldījumi, par kuriem kredītiestādes saviem klientiem

32lielākoties nemaksā procentus. Pēc Patērētāju tiesību

33aizsardzības centra ieskata, kredītiestādes neizjūt finanšu

34līdzekļu trūkumu un tām nav nepieciešams aizņemties starpbanku

35kreditēšanas tirgū, maksājot EURIBOR likmi, jo klientu

36noguldījumi par zemāku cenu nekā EURIBOR likme ir pietiekami

37pakalpojumu sniegšanas nodrošināšanai. Savukārt patērētāju

38kreditētājiem nav pieejami noguldītāju līdzekļi. Patērētāju

39kreditēšanas pakalpojumu sniedzēji, slēdzot kreditēšanas līgumus

40ar saviem klientiem, pārsvarā izmanto fiksētās aizņēmumu likmes,

41un līdz šim nav pieejami statistikā balstīti dati, kas liecinātu

42par to, ka patērētāju kreditētāju peļņa būtu ievērojami

43pieaugusi. Mainīgo procentu likmi, kurā tiek izmantota EURIBOR

44likme, izmanto līzinga pakalpojumu sniegšanai licencētie

45patērētāju kreditētāji, kuriem finanšu līdzekļus nodrošina to

46mātes sabiedrības - kredītiestādes. Savukārt pārējie patērētāju

47kreditētāji izmanto tikai fiksētās aizņēmumu likmes un lielu daļu

48sava aizdodamā kapitāla iegūst, maksājot par to tirgus cenu, kuru

49ietekmē EURIBOR likmes kāpums.

50Pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra ieskata, patēriņa

51kredītu pieejamībai ir būtiska nozīme valsts tautsaimniecības

52attīstībā, tāpēc nodokļu administrēšanas metodēm vajadzētu būt

53pamatotām, nevis konkrētas un licencētas uzņēmējdarbības sektoru

54ierobežojošām.