Par Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8.panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105.pantam

1Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) 2014.

2gada 19. jūnijā steidzamības kārtā pieņēma Komercdarbības

3atbalsta kontroles likumu, kas stājās spēkā 2014. gada 1.

4jūlijā.

5Minētā likuma mērķis ir nodrošināt komercdarbības atbalsta

6īstenošanas tiesiskumu, noteikt Latvijas nacionālās kontroles

7kompetences un procedūras komercdarbības atbalsta jomā, lai

8mazinātu komercdarbības atbalsta negatīvo ietekmi uz

9konkurenci.

10Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmā daļa

11paredz: "Ja komercsabiedrība, kura nonākusi finansiālās

12grūtībās, saskaņā ar komercdarbības atbalstu regulējošiem

13normatīvajiem aktiem saņem atbalstu, tad no komercdarbības

14atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām,

15ievērojot Eiropas Komisijas lēmumā vai nacionālajā normatīvajā

16aktā par atbalsta piešķiršanu noteikto un neatkarīgi no

17komercsabiedrības spēkā esošajām juridiskajām saistībām

18komercsabiedrībai ir aizliegts pildīt pakārtotās saistības (tai

19skaitā aizliegts atmaksāt aizdevumu, aprēķināt, uzkrāt vai

20izmaksāt par šādu aizdevumu procentus vai citu atlīdzību)

21neatkarīgi no pakārtoto saistību nodibināšanas brīža."

22Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par

23Komercdarbības atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas

24(turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību Latvijas Republikas

25Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. pantam. 2015. gada 19.

26februārī pieņemts lēmums vienā lietā apvienot lietas Nr.

272014-36-01 un Nr. 2015-02-01. Apvienotajai lietai Nr. 2014-36-01

28saglabāts tās iepriekšējais nosaukums "Par Komercdarbības

29atbalsta kontroles likuma 8. panta pirmās daļas atbilstību

30Latvijas Republikas Satversmes 105. pantam".

1Pieteikumu iesniedzēji Maksims Kargins un Viktors

2Krasovickis (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) uzskata,

3ka apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 105. pantam, un lūdz

4apstrīdēto normu atzīt par spēkā neesošu no tās pieņemšanas

5brīža.

62.1. No M. Kargina pieteikuma izriet, ka 2012. gada 17.

7oktobrī Pieteikuma iesniedzējs M. Kargins uz dāvinājuma līguma

8pamata esot ieguvis īpašuma tiesības uz regulāriem ikmēneša

9ienākumiem - procentu maksājumiem no AS "Parex banka"

10(turpmāk - Parex banka) tiesību pārņēmējas akciju sabiedrības

11"Reverta" (turpmāk - Reverta). Tiesības saņemt procentu

12ienākumus izrietot no Tatjanas Karginas un Parex bankas 2008.

13gada 12. maijā noslēgtā līguma par termiņdepozīta pieņemšanu un

14apkalpošanu (turpmāk - Termiņdepozīta līgums). Pieteikumā

15papildus norādīts, ka 2008. gada 13. maijā noslēgta arī papildu

16vienošanās pie Termiņdepozīta līguma, kurā noteikts, ka

17termiņdepozīts tiks izmantots kā bankas subordinētais kapitāls,

18nosakot aizliegumu izbeigt līgumu un izņemt termiņdepozīta summu

19pirms līgumā norādītā termiņa, izņemot bankas likvidācijas

20gadījumu.

21Pieteikuma iesniedzējs Viktors Krasovickis savā pieteikumā

22norāda, ka 2007. gada 26. septembrī un 2008. gada 30. oktobrī

23esot noslēdzis Termiņdepozīta līgumus. Atbilstoši minētajiem

24līgumiem V. Krasovickis esot noguldījis Parex bankā naudas

25līdzekļus uz desmit gadiem. Termiņdepozīta līgumos papildus esot

26noteikta arī procentu likme. Citastarp Parex banka apņēmusies ik

27mēnesi izmaksāt termiņdepozīta procentus. Pie minētajiem

28Termiņdepozīta līgumiem noslēgtas arī papildu vienošanās, kurās

29noteikts, ka termiņdepozīts tiks izmantots kā bankas

30subordinētais kapitāls, nosakot aizliegumu izbeigt līgumu un

31izņemt termiņdepozīta summu pirms līgumā norādītā termiņa,

32izņemot bankas likvidācijas gadījumu. Savukārt 2008. gada 4.

33decembrī parakstīti grozījumi Termiņdepozīta līgumos, kuros

34citastarp mainīta V. Krasovickim izmaksājamā procentu likme.

352.2. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka līdz ar

36apstrīdētās normas spēkā stāšanos viņiem esot pārtraukta ne tikai

37ikmēneša procentu izmaksa, bet arī to aprēķināšana un

38uzkrāšana.

39Pieteikumu iesniedzēji, atsaucoties uz Satversmes tiesas un

40Eiropas Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) praksi, norāda, ka

41Satversmes 105. pants aizsargājot līgumu tiesības ar ekonomisku

42vērtību un dažādas ekonomiskās intereses, kā arī dažādus

43prasījumus, kuru izpildi var pieprasīt, ja pastāv skaidrs

44tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi uzskatāmi par īpašumu, ja

45tie jau ir nopelnīti vai pastāv prasījums, kuru var apmierināt.

46Tādējādi tiesības uz procentu ienākumiem esot tiesības uz īpašumu

47un ietilpstot Satversmes 105. panta tvērumā.

48Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka ar apstrīdēto normu

49viņiem tiekot piespiedu kārtā atsavināts īpašums, proti, ikmēneša

50procentu maksājumi. No apstrīdētās normas nepārprotami izrietot,

51ka procenti par periodu, kad tie netiek nedz aprēķināti, nedz

52uzkrāti, arī nākotnē netiks izmaksāti.

53Pieteikumu iesniedzēji nenoliedz, ka īpašums var tikt

54piespiedu kārtā atsavināts, bet tikai atbilstoši Satversmes 105.

55pantā ietvertajiem īpašuma piespiedu atsavināšanas nosacījumiem.

56Proti, īpašumu piespiedu kārtā drīkst atsavināt tikai sabiedrības

57vajadzībām izņēmuma gadījumā uz atsevišķa likuma pamata un pret

58taisnīgu atlīdzību.

59Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka īpašuma piespiedu

60atsavināšana var notikt tikai uz atsevišķa likuma pamata, bet

61apstrīdētā norma par šādu pamatu nevarot tikt uzskatīta jau tāpēc

62vien, ka esot attiecināma uz nenoteiktu personu loku. Turklāt

63tieši Komercdarbības atbalsta kontroles likumam būtu jāsniedz

64pamatojums tam, ka īpašuma atsavināšana ir nepieciešama būtisku

65sabiedrības vajadzību apmierināšanai un šo mērķi nav iespējams

66sasniegt ar citiem, saudzējošākiem līdzekļiem. Pēc Pieteikumu

67iesniedzēju ieskata, nepastāv tāda sabiedrības vajadzība, kas

68attaisnotu viņu īpašuma piespiedu atsavināšanu. Turklāt jautājums

69par taisnīgu atlīdzību, piemēram, procentu likmes samazinājumu,

70ar Pieteikumu iesniedzējiem vispār neesot apspriests.

712.3. Pieteikumu iesniedzēji citastarp norāda uz

72nepilnībām apstrīdētās normas pieņemšanas procesā. Proti,

73apstrīdēto normu ietvērušais likumprojekts neesot rūpīgi

74sagatavots un pieņemts bez pietiekamas apspriešanas, turklāt

75steidzamības kārtībā. Priekšlikums par apstrīdētās normas

76iekļaušanu likumprojektā esot iesniegts tikai otrajam lasījumam,

77un tādējādi esot bijušas ierobežotas gan deputātu, gan Juridiskā

78biroja speciālistu iespējas to izvērtēt. Apstrīdētās normas

79pieņemšanas laikā neesot apspriests tās sabiedriski nozīmīgais

80mērķis un neesot izvērtēts, vai Pieteikumu iesniedzēju tiesību

81aizskārums ir samērojams ar sabiedrības ieguvumu.

822.4. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikumu

83iesniedzēju pilnvarotais pārstāvis zvērināts advokāts Uģis Grūbe

84norāda, ka neesot pamatots Saeimas atbildes rakstā paustais

85viedoklis par to, ka tiesvedība lietā būtu izbeidzama, un lūdz

86Satversmes tiesu atzīt, ka ar apstrīdēto normu ir nepamatoti

87aizskartas Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības, ko garantē

88Satversmes 105. panta ceturtais teikums, un ka nav ievērota

89Satversmē noteiktā šādu pamattiesību ierobežošanas procedūra.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - nepiekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim un

3uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam.

4Visupirms Saeima lūdz Satversmes tiesu izvērtēt, vai ir

5lietderīgi turpināt tiesvedību lietā pēc M. Kargina

6konstitucionālās sūdzības. Pēc Saeimas ieskata, esot šaubas par

7to, vai M. Karginam piemīt subjektīvās tiesības uz procentu

8saņemšanu saskaņā ar Termiņdepozīta līgumu. Proti, Saeima apšauba

9to, ka apstrīdētā norma aizskar M. Kargina tiesības uz

10īpašumu.

113.1. Saeima piekrīt Pieteikumu iesniedzēju viedoklim,

12ka tiesības uz procentu saņemšanu var ietilpt Satversmes 105.

13panta tvērumā, taču nepiekrīt, ka uz Pieteikumu iesniedzējiem

14attiecas Satversmes 105. panta ceturtajā teikumā paredzētais

15tiesību ierobežojums. Saeima norāda, ka Satversmes 105. panta

16ceturtais teikums regulē gadījumus, kad atsavināmais īpašuma

17objekts ir individualizēts, turklāt īpašuma tiesības tiek

18atņemtas neatgriezeniski. Savukārt konkrētajā gadījumā

19likumdevēja nodoms esot bijis nevis īpašumu atsavināt piespiedu

20kārtā, bet gan izmantot valsts tiesības sabiedrības interesēs

21ierobežot īpašuma izmantošanu. Turklāt apstrīdētā norma nosakot

22īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu uz laiku, proti, līdz

23valsts atbalsta sniegšanas beigām. Saeimas atbildes rakstā pausts

24viedoklis, ka Pieteikumu iesniedzējiem pēc tam, kad valsts

25atbalsta sniegšana tiek izbeigta, ne tikai turpinoties procentu

26izmaksa, bet esot iespējams arī atgūt valsts atbalsta sniegšanas

27laikā nesaņemtos procentus. Tāpēc, pēc Saeimas ieskata, lietā

28būtu pārbaudāma apstrīdētās normas atbilstība Satversmes 105.

29panta pirmajiem trim teikumiem.

303.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā ietvertais

31īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtībā

32pieņemtu likumu, noteikts leģitīma mērķa labad un atbilst

33samērīguma prasībām.

34Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētās normas leģitīmais

35mērķis - sabiedrības labklājība - izpaužoties kā atbalsta veidā

36komercsabiedrībā ieguldīto finanšu līdzekļu lietderīga

37izmantošana sabiedrības vajadzībām un valsts attīstības

38nodrošināšanai, pēc iespējas novēršot gadījumus, kad saņemtais

39valsts atbalsts tiktu izmantots atsevišķu personu interešu

40nodrošināšanai. Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais regulējums

41nodrošinot sabiedrības un nodokļu maksātāju interešu aizsardzību,

42citastarp stabilizējot uzņēmējdarbības vidi un stiprinot godīgu

43konkurenci.

44Pēc Saeimas ieskata, pamattiesību ierobežojums ir samērīgs.

45Saeima norāda, ka apstrīdētajā normā paredzētie līdzekļi ir

46piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, turklāt nepastāvot citi

47līdzekļi, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā

48kvalitātē. Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt tikai tad, ja

49apstrīdētajā normā ir noteikts komercsabiedrības pakārtoto

50saistību izpildes aizliegums, kā arī ietverts tūlītēja spēka

51piemērošanas pienākums. Pēc Saeimas ieskata, arī labums, ko no

52apstrīdētajā normā ietvertā ierobežojuma gūst sabiedrība, ir

53lielāks par Pieteikumu iesniedzēju tiesību ierobežojumu.

543.3. Saeima pauž viedokli, ka apstrīdētā norma pilnībā

55saskan ar sloga sadales principu, kas ir spēkā Eiropas Savienības

56(turpmāk - ES) valsts atbalsta tiesībās attiecībā uz grūtībās

57nonākušām komercsabiedrībām. Minētais princips paredzot, ka

58valsts atbalstam grūtībās nonākušiem uzņēmumiem jābūt pēdējam

59pasākumam tad, kad ir izsmelti visi pārējie līdzekļi, citastarp

60pakārtotie kreditori ar saviem resursiem pilnībā seguši

61attiecīgos zaudējumus.

62Apstrīdētā norma novēršot tādu situāciju, ka valsts atbalsts

63grūtībās nonākušām komercsabiedrībām tiek izmantots attiecīgo

64uzņēmumu pakārtoto kreditoru interesēs, jo liekot minētajiem

65kreditoriem uzņemties atbildību par uzņēmuma iepriekšējo darbību

66un zaudējumiem, tādējādi mazinot bezrūpīgas rīcības risku. Saeima

67arī norāda, ka attiecībā uz Revertas pakārtotajiem kreditoriem,

68tai skaitā Pieteikumu iesniedzējiem, apstrīdētā norma Latvijas

69tiesībās ievieš tos no sloga sadales principa izrietošos

70noteikumus, kuru izpildi Latvija ir apņēmusies nodrošināt saskaņā

71ar Eiropas Komisijas 2014. gada 9. jūlija lēmumu par valsts

72atbalstu 36612 (2014/C) (ex 2013/NN), ko Latvija īstenojusi

73attiecībā uz "Parex" (turpmāk - EK lēmums par valsts

74atbalstu). Latvijai esot pienākums nodrošināt to, ka Reverta

75pakārtoto saistību subjektiem neizmaksā ne aizdevuma pamatsummu,

76ne procentus.

77Saeima vērš uzmanību uz to, ka izskatāmajā lietā ir

78piemērojamas ES tiesību normas, par kuru pareizu iztulkošanu un

79piemērošanu, pēc Saeimas ieskata, šaubu nav. Ja Satversmes tiesai

80tomēr par to ir šaubas, tad Saeima lūdz Satversmes tiesu vērsties

81Eiropas Savienības Tiesā (turpmāk - EST) ar lūgumu sniegt

82prejudiciālo nolēmumu par lietas izskatīšanai nepieciešamo ES

83tiesību normu iztulkošanu.

843.4. Satversmes tiesā 2015. gada 20. jūlijā saņemti

85Saeimas paskaidrojumi, kuros Saeima papildus norāda, ka normas

86tūlītēja spēkā stāšanās skaidrojama gan ar pienākumiem, kas

87izrietējuši no ES tiesībām, gan ar tūlītēju nepieciešamību

88novērst valsts līdzekļu turpmāku izlietošanu pretēji sabiedrības

89interesēm. Turklāt arī ar pārejas perioda noteikšanu netiktu

90sasniegts apstrīdētās normas mērķis, jo nebūtu nodrošināta valsts

91līdzekļu izlietošana vienīgi sabiedrības interesēs.

1Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

2piekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim par

3apstrīdētās normas saturu un interpretāciju un uzskata, ka

4apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam.

5Finanšu ministrija norāda, ka tās 2014. gada 16. jūnija

6priekšlikums papildināt likumprojektu "Komercdarbības

7kontroles atbalsta likums" ar apstrīdēto normu tika

8izstrādāts, pamatojoties uz vairākiem dokumentiem, tostarp

9Eiropas Komisijas (turpmāk - EK) paziņojumiem, un ka priekšlikuma

10izstrādes laikā vērtēta apstrīdētās normas atbilstība Satversmei,

11kā arī ņemti vērā Tieslietu ministrijas izteiktie iebildumi,

12proti, nepieciešamība papildus izvērtēt arī apstrīdētās normas

13samērīgumu.

144.1. Finanšu ministrija citastarp norāda, ka

15apstrīdētajai normai līdzīgs regulējums pastāv Slovēnijas

16Republikā. Tas esot ieviests tādēļ, lai, ievērojot ES noteikto

17valsts atbalsta regulējumu, būtu iespējams īstenot banku sistēmas

18stabilitātes stiprināšanas pasākumus, tostarp banku sektora

19reorganizācijas pasākumus, kuri veicami, izmantojot valsts

20resursus.

21Pēc Finanšu ministrijas ieskata, apstrīdētā norma atbilst ES

22tiesību regulējumam valsts atbalsta jomā. Apstrīdētajā normā

23ietvertais regulējums izrietot tieši no ES izdotajām vadlīnijām

24un pamatnostādnēm, kas ir par pamatu valsts atbalsta atzīšanai

25par saderīgu ar iekšējo tirgu.

262012. gadā EK esot aizsākusi valsts atbalsta regulējuma

27modernizācijas procesu, un šajā jomā pieņemti vairāki tiesību

28akti. Tostarp 2014. gadā pieņemts EK paziņojums

29"Pamatnostādnes par valsts atbalstu grūtībās nonākušu

30nefinanšu uzņēmumu glābšanai un pārstrukturēšanai" (2014/c

31249/01) (turpmāk - Pamatnostādnes par valsts atbalstu).

324.2. Finanšu ministrija norāda, ka komercsabiedrības

33akcionāriem un investoriem jāpiedalās sabiedrības

34restrukturizācijā, ņemot vērā to, ka tieši viņi saņēmuši

35vislielāko labumu tad, kad sabiedrība strādāja labi. Sloga

36sadales princips nodrošinot to, ka grūtībās nonākušai

37komercsabiedrībai pirms valsts atbalsta saņemšanas radušos

38zaudējumu segšanā piedalās arī tās akcionāri un investori.

39Sloga sadales princips esot obligāti ievērojams visos

40gadījumos, kad valsts plāno sniegt atbalstu grūtībās nonākušiem

41uzņēmumiem, tai skaitā bankām. Tomēr katrai valstij esot rīcības

42brīvība izvēlēties piemērotāko veidu, kā to nodrošināt.

43Apstrīdētās normas pieņemšana esot uzskatāma par piemērotāko

44veidu, kā nodrošināt sloga sadales prasību ievērošanu

45Latvijā.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. pantam.

3Tieslietu ministrija piekrīt, ka Pieteikumu iesniedzēju

4prasījuma tiesības attiecībā uz procentu izmaksu ietilpst

5Satversmes 105. panta tvērumā. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata,

6neesot pamatots Pieteikumu iesniedzēju uzskats, ka ar apstrīdēto

7normu noteikta viņu īpašuma tiesību piespiedu atsavināšana.

8Īpašuma piespiedu atsavināšanas gadījumā tiekot pilnībā zaudētas

9īpašuma tiesības uz īpašuma objektu vai tā daļu. Savukārt

10izskatāmajā lietā Pieteikumu iesniedzējiem joprojām tiekot

11saglabāts īpašums kā prasījuma tiesības pret Revertu visas

12noguldījuma summas apmērā un kā prasījuma tiesības attiecībā uz

13procentu izmaksu.

14Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam

15viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo īpašuma tiesību

16izmantošanu uz noteiktu laiku. Apstrīdētā norma īpašuma tiesību

17izmantošanu ierobežojot tikai noteiktā laika posmā, proti,

18komercdarbības atbalsta sniegšanas laikā. Tas, ka Pieteikumu

19iesniedzēji, realizējot prasījuma tiesības, iespējams, saņems

20mazākus ienākumus, nekā prognozēts, nenozīmējot, ka nesaņemtās

21summas apmērā notikusi īpašuma piespiedu atsavināšana Satversmes

22105. panta ceturtā teikuma izpratnē. Apstrīdētā norma nosakot

23īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojumu, taču tas esot

24vērtējams Satversmes 105. panta trešā teikuma tvērumā.

25Vērtējot Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību ierobežojumu,

26Tieslietu ministrija norāda, ka tas noteikts ar pienācīgā kārtībā

27pieņemtu likumu. Tieslietu ministrija arī piekrīt, ka minētajam

28ierobežojumam ir leģitīms mērķis - nodrošināt būtisku sabiedrības

29interešu un nodokļu maksātāju aizsardzību. Apstrīdētā norma esot

30piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai, un, to pieņemot,

31likumdevējs esot apsvēris, vai leģitīmo mērķi nevarētu sasniegt

32ar alternatīviem, indivīdu tiesības mazāk ierobežojošiem

33līdzekļiem.

34Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais

35regulējums ir vērsts uz EK Pamatnostādnēs par valsts atbalstu

36paredzēto kritēriju izpildi. Par apstrīdētās normas atbilstību ES

37tiesībām liecinot EK lēmumā par valsts atbalstu atzinīgi

38novērtētie Latvijas veiktie un plānotie sloga sadales principa

39īstenošanas pasākumi.

40Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, arī minētās pamatnostādnes

41neparedzot labvēlīgākus līdzekļus pakārtoto saistību subjektu

42ierobežošanai, jo aizliedzot jebkādu izmaksu veikšanu pakārtoto

43saistību subjektiem. Tieslietu ministrija uzskata, ka nepastāv

44tādi līdzvērtīgi alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu

45Pieteikumu iesniedzēju tiesības, un ka arī labums, ko gūst

46sabiedrība no apstrīdētajā normā noteiktā ierobežojuma, ir

47lielāks par indivīda tiesību ierobežojumu. Proti, tiekot

48nodrošināts tas, ka valsts atbalsta veidā privātas

49kapitālsabiedrības iegūtie publiskie finanšu līdzekļi tiek

50efektīvāk atmaksāti valsts budžetā, nevis izmantoti atsevišķu

51personu interešu īstenošanai.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

3norma atbilst Satversmes 105. pantam.

4Tiesībsargs pievienojas Saeimas atbildes rakstā paustajiem

5argumentiem un norāda, ka izskatāmā lieta būtu jāvērtē Satversmes

6105. panta otrā un trešā teikuma tvērumā. Pēc Tiesībsarga

7ieskata, to apliecina apstrīdētās normas saturs. Ne apstrīdētā

8norma, ne tās izstrādes dokumenti neliecinot, ka tā būtu pieņemta

9tikai attiecībā uz Revertas pakārtoto saistību subjektiem.

10Apstrīdētā norma esot abstrakta un attiecoties uz plašu

11neidentificējamu personu loku. Pieteikumu iesniedzēju īpašuma

12tiesības uz procentu maksājumiem netiekot atņemtas, bet tikai

13ierobežotas uz laiku - no komercdarbības atbalsta piešķiršanas

14brīža līdz atbalsta sniegšanas beigām.

15Tiesībsargs norāda, ka minētais pamattiesību ierobežojums ir

16noteikts ar likumu. Varot piekrist Pieteikumu iesniedzēju

17paustajam viedoklim, ka likumprojekts tika virzīts lielā steigā,

18taču, pēc Tiesībsarga ieskata, steidzamība neesot būtiski

19ietekmējusi pieņemto tiesisko regulējumu, citastarp arī

20apstrīdēto normu. Apstrīdētajai normai esot leģitīms mērķis -

21nepieļaut to, ka komercsabiedrības, kuras saņēmušas vai plāno

22saņemt atbalstu un kurām ir pakārtotās saistības, primāri rūpējas

23nevis par saņemtā atbalsta atmaksu, bet par pakārtoto saistību

24izpildi. Tātad apstrīdētā norma pēc iespējas nodrošinot

25sabiedrības un nodokļu maksātāju intereses.

26Vērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma

27samērīgumu, Tiesībsargs uzsver, ka apstrīdētajā normā noteiktais

28ir saistīts ar ES tiesībām. EST esot atzinusi, ka EK paziņojumi

29uzskatāmi par tiesību aktiem, kas regulē EK un dalībvalstu

30attiecības valsts atbalsta jomā. Tiesībsargs norāda, ka

31likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti izvirzītā mērķa

32sasniegšanai, jo EK paziņojumos nostiprināto principu

33iestrādāšana nacionālajos normatīvajos aktos atzīstama par

34tiesisku un efektīvu rīcību. Turklāt leģitīmo mērķi neesot

35iespējams sasniegt ar citiem, personas pamattiesības mazāk

36ierobežojošiem līdzekļiem.

37Pēc Tiesībsarga ieskata, sabiedrības gūtais labums esot

38lielāks par personai nodarīto kaitējumu, jo ar apstrīdēto normu

39vesela komercdarbības nozare tiekot pasargāta no ekonomiskās

40krīzes radītā satricinājuma. Tādējādi tiekot pasargāta sabiedrība

41kopumā. Turklāt apstrīdētā norma esot vērsta uz to, lai

42valsts ieguldītie finanšu līdzekļi tiktu atgūti pēc iespējas

43drīzāk, un tādējādi veicinot sabiedrības labklājību. Savukārt,

44vērtējot indivīdam nodarītos zaudējumus, vajagot ņemt vērā to, ka

45jebkurai personai, nodibinot pakārtotās saistības, jāapzinās

46ievērojamais ar šādiem darījumiem saistītais risks, kas ietver

47potenciālu īpašuma tiesību ierobežojumu vai pat zudumu

48komercdarbības rezultātā.

49Tiesībsargs uzskata, ka Satversmes tiesai jāapsver

50nepieciešamība vērsties EST ar lūgumu sniegt prejudiciālo

51nolēmumu.

1Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas

2Komercbanku asociācija" (turpmāk - Komercbanku

3asociācija) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes

4105. pantam.

5Komercbanku asociācija norāda, ka apstrīdētā norma paredz

6personas īpašuma tiesību ierobežojumu uz laiku, proti, nosaka

7aizliegumu aprēķināt, uzkrāt un izmaksāt procentus par aizdevumu

8laikā no komercdarbības atbalsta piešķiršanas brīža līdz atbalsta

9sniegšanas beigām. Tādējādi īpašuma tiesību ierobežojums esot

10jāvērtē Satversmes 105. panta otrā un trešā teikuma tvērumā.

11Komercbanku asociācija piekrīt Saeimas viedoklim, ka

12apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir aizsargāt sabiedrības

13labklājību. Komercbanku asociācija arī norāda, ka apstrīdētā

14norma pilnībā saskan ar ES valsts atbalsta tiesībās ieviesto

15sloga sadales principu un novērš tādu situāciju, ka valsts

16atbalsts grūtībās nonākušām komercsabiedrībām tiek izmantots

17attiecīgo uzņēmumu pakārtoto saistību subjektu interesēs.

18Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais īpašuma tiesību

19ierobežojums esot samērīgs.

1Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus

2komisija (turpmāk - Komisija) - uzskata, ka apstrīdētā norma

3atbilst Satversmes 105. pantam.

4Komisija norāda, ka 2012. gada 15. martā Komisijas padome

5pieņēma lēmumu, ar kuru tika anulēta Parex bankas licence

6kredītiestādes darbībai. Pēc licences anulēšanas Parex banka esot

7kļuvusi par komercsabiedrību, kas vairs nepakļaujas Komisijas

8uzraudzībai, un uz to vairs neattiecoties Kredītiestāžu likuma un

9tam pakārtoto normatīvo aktu prasības.

10Komisija vērš uzmanību uz to, ka saskaņā ar Kredītiestāžu

11likumu pakārtotās saistības pēc būtības esot uzskatāmas par

12naudas līdzekļu aizdevumu kredītiestādei ar īpašiem likumā

13paredzētiem nosacījumiem. Šāds aizdevums, kas paredz pirmstermiņa

14atprasīšanu vienīgi kredītiestādes likvidācijas gadījumā un

15aizdevēja prasību apmierināšanu tikai pēc visu citu kreditoru

16prasību apmierināšanas, esot pielīdzināms ieguldījumam

17kredītiestādes kapitālā un rezervēs.

18Komisija, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi lietā Nr.

192010-60-01, norāda, ka kredītiestāžu darbības jomā pakārtoto

20saistību subjektu aizsardzības līmenis ir ievērojami zemāks nekā

21citu kredītiestādes klientu, piemēram, noguldītāju, aizsardzības

22līmenis. Pēc Komisijas ieskata, tas, kas tika teikts par

23pakārtotajām saistībām, esot vienlīdz attiecināms ne tikai uz

24kredītiestādēm, bet uz jebkuras citas valsts atbalstu saņemošas

25komercsabiedrības kreditoru, tai skaitā Pieteikumu iesniedzēju,

26aizsardzību un līgumisko saistību izpildi. Pēc Komisijas ieskata,

27jebkuram pakārtoto saistību subjektam, arī tādam, kas veic

28ieguldījumu nevis kredītiestādē, bet parastā komercsabiedrībā, ir

29jāapzinās iespējamie ar šādu ieguldījumu saistītie riski un tas,

30ka komercsabiedrības finansiālo sarežģījumu gadījumā viņa

31aizsardzības līmenis būs zemāks nekā citu klientu aizsardzības

32līmenis.

33Komisija piekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam viedoklim,

34ka pakārtoto saistību aizdevēji nav pasargāti no komercdarbības

35riska un tiem jāuzņemas atbildība par komercsabiedrības

36iepriekšējās darbības rezultātiem un ciestajiem zaudējumiem. Šo

37atbildību nevarot panākt citādi kā vien nosakot ierobežojumus

38pakārtoto saistību aizdevējiem. Komisija norāda, ka apstrīdētajā

39normā noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums nenozīmē faktisku

40īpašuma atņemšanu, jo tiek ierobežota tikai ar pakārtotajām

41saistībām aizdoto naudas līdzekļu procentu aprēķināšana un

42izmaksa komercdarbības atbalsta sniegšanas laikā.

43Komisija piekrīt Saeimas paustajam viedoklim par apstrīdētās

44normas leģitīmo mērķi, kā arī norāda, ka apstrīdētajā normā

45ietvertais Pieteikumu iesniedzēju tiesību ierobežojums ir

46samērīgs.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Māris

2Onževs - norāda, ka Saeima, pieņemot apstrīdēto normu, bija

3tiesīga aizliegumu pildīt pakārtotās saistības attiecināt arī uz

4personām, kuras noslēgušas termiņdepozīta līgumus pirms

5apstrīdētās normas pieņemšanas, tai skaitā uz Pieteikumu

6iesniedzējiem. Šādā situācijā apstrīdētājai normai esot tūlītējs,

7nevis atpakaļejošs spēks.

8Subordinēto kreditoru, tai skaitā Pieteikumu iesniedzēju,

9tiesību ierobežošana tādu interešu dēļ, kas saistītas ar finanšu

10grūtībās nonākušu komercsabiedrību glābšanai un maksātnespējas

11novēršanai ieguldīto naudas līdzekļu atgūšanu, esot samērīgs

12pasākums. Turklāt apstrīdētās normas pieņemšana un attiecināšana

13uz Pieteikumu iesniedzējiem esot bijusi tiem labvēlīga, jo ļāvusi

14vairākus gadus valsts atbalsta sniegšanas laikā joprojām saņemt

15procentus no subordinētā aizdevuma, neraugoties uz kopējiem

16valsts atbalsta ietvaros veiktajiem finansiālajiem

17ieguldījumiem.

18Ņemot vērā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas pastāvējušā

19tiesiskā regulējuma noturību un kopējo valsts radīto tiesisko

20paļāvību uz tiesībām saņemt procentu maksājumus arī valsts

21atbalsta sniegšanas laikā, Saeimai vajadzējis noteikt saprātīgu

22un samērīgu pārejas periodu, kas ļautu šīs normas adresātiem

23pielāgoties tiesiskā regulējuma izmaiņām. Šis secinājums gan

24varētu mainīties, ja Saeima apstrīdēto normu pieņēmusi tūlītējas

25nepieciešamības dēļ vai izpildot ES prasības.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Aivars

2Lošmanis -, vērtējot Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz

3procentu saņemšanu, secina, ka Pieteikumu iesniedzējiem

4atbilstoši noslēgtajiem līgumiem ir šādas tiesības, jo noslēgtie

5līgumi esot atzīstami par spēkā esošiem.

6A. Lošmanis norāda, ka procentu kā atlīdzības par sveša

7kapitāla lietošanas atvēlējumu vai atdošanas kavējumu galvenā

8funkcija ir nodrošināt tirgus ekonomikai raksturīgo ekvivalenci,

9kas ietver pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus.

10A. Lošmanis piekrīt Saeimas atbildes rakstā paustajam

11viedoklim, ka noslēgtos Termiņdepozīta līgumus pēc būtības var

12kvalificēt kā aizdevuma līgumus, tomēr nepiekrīt tam, ka T.

13Karginai vairs nav īpašuma tiesību uz nodotajiem naudas

14līdzekļiem. Tāpat prasījums atdot aizdoto pamatsummu neesot

15uzskatāms par tādu prasījumu, kas būtu saistīts ar kreditora

16personu Civillikuma 1799. panta izpratnē. Likums neaizliedzot

17cedēt šādu naudas prasījumu citai personai. Tāds aizliegums

18neesot konstatējams arī Termiņdepozīta līgumā.

19A. Lošmanis norāda, ka apstrīdētajā normā noteiktais

20aizliegums aprēķināt, izmaksāt un uzkrāt procentus ir uzskatāms

21par īpašuma tiesību ierobežojumu Satversmes 105. panta tvērumā.

22Pieteikumu iesniedzēji esot ieguvuši prasījumus par procentu

23izmaksu, kuru ekonomiskā vērtība un apmierināšanas kārtība esot

24skaidri un nepārprotami noteikta līgumos. Procenti esot uzskatāmi

25nevis par nākotnes ienākumiem vai izredzēm, bet gan par

26pastāvošām, ar civiltiesisku darījumu nodibinātām prasījuma

27tiesībām, kuru realizāciju liedzot apstrīdētā norma.

28Procentu maksājumi valsts atbalsta sniegšanas laikā nevarot

29tikt izmaksāti, jo apstrīdētajā normā ietverts nepārprotams

30aizliegums šajā laikā procentus ne tikai izmaksāt, bet arī

31aprēķināt un uzkrāt. Tādējādi Saeimas atbildes rakstā paustais

32apgalvojums, ka pēc valsts atbalsta sniegšanas beigām Pieteikumu

33iesniedzēju rīcībā esot tiesiski līdzekļi nesaņemto procentu

34atgūšanai, nonākot tiešā pretrunā ar apstrīdētajā normā

35noteikto.

1Pieaicinātā persona - Mg. iur. Solvita

2Harbaceviča - norāda, ka pienākums pieņemt apstrīdēto normu

3Latvijai izrietējis no saistībām, ko tā uzņēmusies ar EK lēmumu

4par valsts atbalstu, ar kuru Latvijai esot atļauts īstenot tās

5iecerētos papildu valsts atbalsta pasākumus attiecībā uz Parex

6banku.

7S. Harbaceviča norāda, ka EK savā lēmumā var ietvert

8nosacījumus, kuru ievērošanas gadījumā valsts atbalsts ir

9uzskatāms par saderīgu ar iekšējo tirgu, un noteikt pienākumus,

10kas nodrošina lēmuma izpildes uzraudzību. EK lēmuma par valsts

11atbalstu 5.5.3. punktā esot ietverta Latvijas apņemšanās uzlabot

12sloga sadales pasākumus, nepieļaujot naudas aizplūšanu pie

13Revertas pārmantotajiem subordinētajiem kreditoriem. Lai

14nodrošinātu to, ka EK identificētie papildu atbalsta pasākumi ir

15saderīgi ar iekšējo tirgu ES valsts atbalsta noteikumu izpratnē,

16Latvija ierosinājusi virkni apņemšanos, citastarp apņēmusies

17uzlabot sloga sadales pasākumus, proti, nodrošināt to, ka neviena

18trešā puse nepamatoti negūst labumu no Parex bankai un Revertai

19sniegtā papildu valsts atbalsta. Apstrīdētā norma esot piedāvāta

20kā viens no līdzekļiem tādu kreditoru iesaistīšanai iekšējā

21rekapitalizācijā, kuri bija piešķīruši subordinētos

22aizdevumus.

23EK lēmumā par valsts atbalstu ietvertās Latvijas apņemšanās

24neesot uzskatāmas par autonomu Latvijas gribu. Visdrīzāk tās

25radušās EK prasību rezultātā. Lai valsts varētu sniegt atbalstu

26finansiālās grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tai jāapņemas

27pildīt arī kādas saistības.

28Pēc S. Harbacevičas ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

29īpašuma tiesību izmantošanas ierobežojums būtu jāanalizē

30Satversmes 105. panta trešā teikuma tvērumā. Apstrīdētā norma

31nodrošinot to, ka valsts īpašums, proti, sniegtais valsts

32atbalsts, pēc iespējas tiek izmantots sabiedrības interesēs.

33Turklāt vajagot ņemt vērā to, ka valsts atbalsta piešķiršana ir

34vērsta uz īpašuma saglabāšanu, kaut arī ierobežo iespēju gūt no

35šā īpašuma augļus.

36Secinājumu

37daļa

1Izskatāmajā lietā konstitucionālā kontrole ir

2uzsākta pēc divu personu konstitucionālajām sūdzībām. Saeima

3atbildes rakstā ir lūgusi Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību

4lietā daļā, kas ierosināta pēc M. Kargina konstitucionālās

5sūdzības. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma neaizskar

6Pieteikuma iesniedzējam M. Karginam Satversmes 105. pantā

7noteiktās tiesības.

8Satversmes tiesai, lai lemtu par tiesvedības turpināšanu vai

9izbeigšanu šajā lietā, ir atsevišķi jāaplūko apstākļi, kas

10attiecas uz Pieteikuma iesniedzēju M. Karginu.

11Atbilstoši Satversmes tiesas praksei procesuāla rakstura

12jautājumi, tajā skaitā jautājumi par tiesvedības izbeigšanu, ir

13izlemjami pirms tiesību normas konstitucionalitātes izvērtēšanas

14pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

15oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu un 2013. gada

1627. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu).

17Tādējādi Satversmes tiesa visupirms

18izvērtēs Saeimas argumentus par tiesvedības izbeigšanu lietā tajā

19daļā, kas ierosināta pēc M. Kargina konstitucionālās

20sūdzības.

1Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17. panta

2pirmās daļas 11. punktu persona pieteikumu par Satversmes tiesas

3likuma 16. panta 1. punktā paredzētās lietas ierosināšanu var

4iesniegt tai noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā, tas ir,

5kā konstitucionālo sūdzību. Satversmes tiesas likuma

619.2 panta pirmā daļa noteic, ka "konstitucionālo

7sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena

8persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības

9aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka

10tiesību normai", bet sestās daļas 1. punkts prasa pamatot

11apgalvojumu, ka ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmē

12noteiktās pamattiesības. Līdz ar to konstitucionālās sūdzības

13gadījumā ir svarīgi noskaidrot, vai ir aizskartas pieteikuma

14iesniedzējam Satversmē noteiktās pamattiesības.

15Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam M. Karginam

16neesot prasījuma tiesību uz procentu maksājumiem, kas izriet no

17Termiņdepozīta līguma. Proti, noslēgto dāvinājuma līgumu ceļā M.

18Kargins neesot varējis šādas tiesības iegūt (sk. lietas

19materiālu 1. sēj. 182. - 185. lpp.).

20Iebildumi pret noslēgto dāvinājuma līgumu tiesiskumu un no

21tiem izrietošajām pušu tiesībām un pienākumiem ir izvērtējami

22vispārējās jurisdikcijas tiesā. No lietā esošajiem materiāliem

23izriet, ka līdz pat apstrīdētās normas spēkā stāšanās brīdim

24Reverta turpināja M. Karginam izmaksāt procentus atbilstoši

25Termiņdepozīta līgumā noteiktajam. Reverta nav apstrīdējusi

26noslēgto līgumu tiesiskumu, proti, nav vērsusies vispārējās

27jurisdikcijas tiesā. Savukārt Satversmes tiesas kompetencē

28neietilpst vērtēšana, vai līgumi, ar kuriem M. Kargins ieguvis

29prasījuma tiesības uz procentu saņemšanu, ir tiesiski.

30Satversmes tiesa savas kompetences ietvaros analizēs

31Pieteikumu iesniedzēju, tostarp M. Kargina, noslēgtos līgumus

32tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai noskaidrotu apstrīdētās

33normas saturu.

34Līdz ar to Saeimas argumenti nevar būt par pamatu tiesvedības

35izbeigšanai izskatāmajā lietā.

36Pastāvot šaubām par to, vai apstrīdētā norma aizskar

37pieteikuma iesniedzējam Satversmes 105. pantā noteiktās

38pamattiesības, šo jautājumu Satversmes tiesa parasti izvērtē,

39noskaidrojot Satversmes 105. panta tvērumu, kā arī apstrīdētās

40normas saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20.

41aprīļa lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

422009-100-03). To, vai apstrīdētā norma paredz pieteikuma

43iesniedzēja pamattiesību ierobežojumu un vai tas atbilst

44Satversmei, Satversmes tiesa izvērtē spriedumā.

45Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

46lietā ir turpināma, izskatot abus pieteikumus.

4714.Saeima atbildes rakstā norāda arī to, ka izskatāmajā

48lietā ir jānoskaidro, kāds saturs ietverts ES tiesību normās par

49valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām

50komercsabiedrībām, kā arī jāanalizē EK lēmums par valsts

51atbalstu. Pēc Saeimas ieskata, par ES tiesību normu pareizu

52iztulkošanu un piemērošanu nav šaubu, tomēr gadījumā, ja

53Satversmes tiesai šādas šaubas ir, Saeima lūdz Satversmes tiesu

54apsvērt, vai nebūtu nepieciešams uzdot EST jautājumus par ES

55tiesību normu iztulkošanu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 195.

56lpp.).

57Līguma par Eiropas Savienības darbību (turpmāk - LESD) 267.

58pants noteic, ka EST kompetencē ir sniegt prejudiciālus nolēmumus

59par ES līgumu interpretāciju un ES tiesību aktu spēkā esamību un

60interpretāciju. Ja jautājums sakarā ar to radies kādas

61dalībvalsts tiesā ierosinātā lietā un šī tiesa uzskata, ka tai

62sprieduma taisīšanai vajadzīgs EST nolēmums par šo jautājumu, šī

63tiesa var lūgt, lai EST sniedz šādu nolēmumu. Ja šāds jautājums

64radies lietā, ko izskata dalībvalsts tiesa, kuras lēmumi saskaņā

65ar attiecīgās valsts tiesību aktiem nav pārsūdzami, tad šai

66tiesai jāvēršas EST.

67Satversmes tiesas nolēmumi nav pārsūdzami, tāpēc gadījumā, kad

68lietas iznākums ir atkarīgs no ES tiesību aktu iztulkošanas,

69Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai konkrēto jautājumu jau

70iepriekš nav izskaidrojusi EST, vai attiecīgajos tiesību aktos

71noteiktais ir tik skaidrs, ka nerada nekādas saprātīgas šaubas,

72un jālemj, vai ir nepieciešams saņemt prejudiciālu nolēmumu no

73EST (sk, piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija

74sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 15.2. punktu).

75Izskatāmajā lietā piemērojamas ES tiesību normas par valsts

76atbalsta piešķiršanu un saderību ar ES iekšējo tirgu LESD 107. un

77108. panta izpratnē, kā arī EK lēmums par valsts atbalstu.

78Satversmes tiesa savā praksē jau ir vērtējusi ES tiesību normas

79par valsts atbalsta piešķiršanu finansiālās grūtībās nonākušām

80komercsabiedrībām (kredītiestādēm), kā arī no minētajām normām

81izrietošos principus (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30.

82marta spriedumu lietā Nr. 2010-60-01 un 2011. gada 19. oktobra

83spriedumu lietā Nr. 2010-71-01). Turklāt arī vairākas lietā

84pieaicinātās personas norāda, ka valsts atbalsta normatīvā

85regulējuma saturs ir skaidrs un nepārprotams.

86Tādējādi no izskatāmās lietas materiāliem izriet, ka tajā

87piemērojamo ES tiesību normu saturs ir skaidrs.

88Līdz ar to Satversmes tiesai nav

89nepieciešams lūgt prejudiciālo nolēmumu.

9015.Noskaidrojot to, vai apstrīdētā norma aizskar

91Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības, Satversmes tiesa vērtēs

92abu Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajās sūdzībās ietvertos

93argumentus.

94Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 105. pants paredz

95visaptverošu mantiska rakstura tiesību garantiju un neaprobežojas

96vienīgi ar īpašuma tiesībām. Ar "tiesībām uz īpašumu"

97saprotamas visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā

98persona var izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc

99savas gribas. Īpašuma tiesības ietver arī līgumu tiesības ar

100ekonomisku vērtību (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 20.

101aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

1028.2. punktu). Par īpašumu var tikt uzskatīti ļoti dažādi

103prasījumi, proti, tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt,

104ja pastāv skaidrs tiesisks pamats. Arī nākotnes ienākumi

105uzskatāmi par īpašumu tad, ja tie jau ir nopelnīti vai pastāv

106prasība, kuru var apmierināt (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

10727. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011.

108gada 3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2.

109punktu).

110Apstrīdētā norma aizliedz komercsabiedrībai komercdarbības

111atbalsta saņemšanas laikā pildīt pakārtotās saistības, tostarp

112uzkrāt, aprēķināt un izmaksāt procentus par aizdevumu, kas

113aizdevējam dod tiesības, pamatojoties uz noslēgto darījumu ar

114komercsabiedrību, atprasīt aizdevumu pirms termiņa tikai tās

115maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā un pēc visu citu

116kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms dalībnieku vai

117akcionāru prasījumu apmierināšanas.

118Naudas summa, kas noguldīta saskaņā ar Termiņdepozīta

119līgumiem, ir uzskatāma par aizdevumu Komercdarbības atbalsta

120kontroles likuma izpratnē. Savukārt apstrīdētā norma Pieteikumu

121iesniedzējiem uz laiku, kamēr tiek sniegts valsts atbalsts, liedz

122realizēt prasījuma tiesības uz procentu ienākumu saņemšanu no

123minētā aizdevuma.

124Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

125prasījumi par procentu saņemšanu saskaņā ar Termiņdepozīta

126līgumiem uzskatāmi par īpašuma tiesību objektu Satversmes

127105.panta izpratnē, ja tiem ir skaidrs tiesisks pamats. Tas

128izskatāmajā lietā ir Termiņdepozīta līgums.

12915.1. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka ar apstrīdēto

130normu viņu īpašums - proti, ikmēneša procentu ienākumi - tiekot

131atsavināts piespiedu kārtā jeb ekspropriēts, un lūdz Satversmes

132tiesu atzīt apstrīdēto normu par neatbilstošu Satversmes 105.

133panta ceturtajam teikumam.

134Satversmes tiesa ir secinājusi, ka Satversmes 105. pants

135paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts

136tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu.

137Savukārt tā paša panta ceturtais teikums paredz valstij tiesības

138noteiktos gadījumos īpašuma tiesības atņemt de jure

139(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2002. gada 20. maija

140sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Minētās

141normas paredz atšķirīgus ierobežojuma tiesiskuma izvērtēšanas

142kritērijus, tādēļ nosakāms, kura no šīm normām attiecināma uz

143apstrīdēto normu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 6. oktobra

144sprieduma lietā Nr. 2009-113-0106 15. punktu).

145Ja izskatāmajā lietā ir piemērojams Satversmes 105. panta

146ceturtais teikums, Satversme paredz īpašas prasības, kas varētu

147ietekmēt arī iespējamo tiesību aizsardzības līdzekļu esamību un

148raksturu. Proti, īpašuma piespiedu atsavināšana pieļaujama tikai

149uz tāda "atsevišķa likuma" pamata, kuru likumdevējs

150pieņem izņēmuma gadījumos (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

15116. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 22.2.

152punktu).

15315.2. Apstrīdētā norma paredz īpašuma izmantošanas

154ierobežojumu uz laiku no komercdarbības atbalsta piešķiršanas

155brīža līdz tā sniegšanas beigām. Tātad apstrīdētā norma nevis

156atņem īpašuma tiesības pēc būtības, bet gan uz laiku ierobežo

157Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt procentus. Kā norāda

158pieaicinātā persona A. Lošmanis, procenti paši par sevi ietver

159pieņēmumu, ka kapitāls parasti nes augļus (sk. lietas

160materiālu 3. sēj. 82. lpp.). Risku, ka komercsabiedrības

161finansiālu grūtību gadījumā pakārtoto saistību izpilde varētu

162tikt ierobežota, personas uzņēmās līdz ar pakārtoto saistību

163nodibināšanu, proti, piekrītot kļūt par pakārtoto saistību

164subjektiem.

165Tas, ka samazinās iespējamie ienākumi no procentiem par

166kapitāla lietošanu, vai pat neiespējamība saņemt atlikušos

167procentu maksājumus nenozīmē, ka Pieteikumu iesniedzējiem pēc

168būtības tiktu atsavinātas prasījuma tiesības uz procentu

169saņemšanu. Minētais īpašums - proti, prasījuma tiesības uz

170procentu saņemšanu - Pieteikumu iesniedzējiem tiek saglabāts, jo

171valsts pēc apstrīdētās normas pieņemšanas to nepārņem savā

172īpašumā, kā tas būtu gadījumā, ja īpašums tiktu piespiedu kārtā

173atsavināts sabiedrības vajadzībām.

174Tādējādi apstrīdētajā normā paredzētais pamattiesību

175ierobežojums neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma

176tvērumā, jo nav uzskatāms par īpašuma piespiedu atsavināšanu

177sabiedrības vajadzībām.

178Apstrīdētā norma liedz komercsabiedrībai pildīt no

179Termiņdepozīta līgumiem izrietošās saistības uz laiku, kamēr tā

180saņem valsts atbalstu, un atbilstoši šai normai Pieteikumu

181iesniedzēji nevar realizēt savas prasījuma tiesības uz procentu

182saņemšanu. Tādējādi apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu

183iesniedzēju īpašuma tiesības.

184Saeima un lietā pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka

185pamattiesību ierobežojums jāvērtē Satversmes 105. panta pirmo

186trīs teikumu tvērumā, jo apstrīdētā norma paredz īpašuma tiesību

187izmantošanas ierobežojumu.

188Tādējādi apstrīdētajā normā

189paredzētais pamattiesību ierobežojums ir vērtējams Satversmes

190105. panta pirmā, otrā un trešā teikuma tvērumā.

1Lai izvērtētu Satversmes 105. pantā noteikto

2pamattiesību ierobežojuma konstitucionalitāti, jānoskaidro, vai

3tas ir noteikts ar likumu, vai tas ir noteikts leģitīma mērķa

4labad un vai tas atbilst samērīguma principam (sk., piemēram,

5Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr.

62007-01-01 22. punktu).

1Lai izvērtētu to, vai Pieteikumu iesniedzēju

2īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā

3pieņemtu likumu, Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētā

4norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību

5(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

6sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

7Pieteikumu iesniedzēju iebildumi pret apstrīdētās normas

8pieņemšanu pēc būtības ir saistīti ar tās pieņemšanu steidzamības

9kārtībā un nepietiekamu apspriešanu.

102014. gada 9. jūnijā Ministru kabinets iesniedza Saeimai

11likumprojektu "Komercdarbības atbalsta kontroles

12likums", kas paredzēja mainīt komercdarbības atbalsta

13kontroles regulējumu.

14Saeima 2014. gada 12. jūnija sēdē vienbalsīgi atzina

15likumprojektu par steidzamu (sk. Latvijas Republikas Saeimas

162014. gada 12. jūnija sēdes stenogrammu

17http://www.saeima.lv/lv/transcripts/view/247).

18Likumprojekta pieņemšana steidzamības kārtībā tika saistīta ar

19nepieciešamību pieņemt jaunu komercdarbības atbalsta kontroles

20regulējumu, kas atbilstu Latvijai saistošajiem ES tiesību aktiem

21valsts atbalsta jomā. Satversmes tiesa norāda, ka atbilstoši

22Satversmes 75. pantam un Saeimas kārtības ruļļa 92. pantam

23likumdevējs ir tiesīgs pats izdarīt lietderības apsvērumus par

24kāda likumprojekta izskatīšanu steidzamības kārtībā.

25Finanšu ministrs ar 2014. gada 16. jūnija vēstuli Nr.

2617-1-01/3343, kura adresēta Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu)

27komisijai, iesniedza priekšlikumu par apstrīdētās normas

28iekļaušanu attiecīgajā likumprojektā otrajam lasījumam (sk.

29lietas materiālu 2. sēj. 192. - 202. lpp.). Satversmes tiesa

30jau iepriekš ir secinājusi, ka Saeima ir tiesīga otrajā lasījumā

31pieņemt normas arī attiecībā uz tādu jautājumu, kuru sākotnēji

32iesniegtajā likumprojektā regulēt nebija paredzēts (sk.

33Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra sprieduma lietā Nr.

342008-09-0106 6.5. punktu). Turklāt no likumprojekta

35sagatavošanas materiāliem izriet, ka Finanšu ministrija jau

36iepriekš ir vērtējusi nepieciešamību pieņemt apstrīdētajai normai

37līdzīgu regulējumu. Tāpat jau kopš 2009. gada Saeimā risinās

38diskusijas par apstrīdētajai normai līdzīga regulējuma

39nepieciešamību attiecībā uz valsts atbalstu saņemošu

40kredītiestāžu pakārtoto saistību subjektiem un 2009. gada 22.

41oktobrī tika pieņemts likums "Grozījumi Kredītiestāžu

42likumā".

43Atbildīgajai komisijai iesniegtais finanšu ministra

44priekšlikums bija papildināts ar izvērtējumu par apstrīdētās

45normas nepieciešamību, kā arī atbilstību Satversmei un Latvijas

46starptautiskajām saistībām. Tāpat no lietas materiāliem izriet,

47ka atbildīgā komisija ir vērtējusi Finanšu ministrijas iesniegtos

48dokumentus un uzklausījusi Saeimas Juridiskā biroja pārstāvjus un

49nozares speciālistus.

50Kaut arī apstrīdētā norma ir apspriesta ļoti īsā laikā, no

51lietas materiāliem izriet, ka tā pieņemta, ievērojot normatīvajos

52aktos noteikto kārtību un procedūru.

53Līdz ar to pamattiesību ierobežojums

54ir noteikts ar likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

5decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

6Atbildīgajai Saeimas komisijai adresētajā finanšu ministra

7vēstulē, ar kuru tika iesniegts priekšlikums par apstrīdētās

8normas iekļaušanu likumprojektā otrajam lasījumam, bija sniegts

9izvērsts apstrīdētās normas nepieciešamības pamatojums un

10formulēts šāds mērķis: "[..] nepieļaut komercsabiedrībām,

11kuras saņēmušas vai plāno saņemt atbalstu, kas tiek piešķirts

12finanšu grūtībās nonākušām komercsabiedrībām, un kurām ir

13pakārtotas saistības, primāri veikt nevis saņemtā atbalsta

14atmaksu, bet gan pakārtoto saistību izpildi, kas ir pretrunā ar

15sabiedrības un nodokļu maksātāju interesēm. [..] Atbilstoši

16likumprojektā noteiktajam tiek prezumēts, ka sniegtais atbalsts

17komercsabiedrībām tiks primāri izmantots komercsabiedrību

18darbības nodrošināšanai, nevis atsevišķu indivīdu mantisko

19interešu īstenošanai" (sk. lietas materiālu 1. sēj. 186.

20lpp.).

21Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas mērķis ir

22panākt, lai komercsabiedrības, kuras, atrodoties finansiālās

23grūtībās, saņēmušas komercdarbības atbalstu, kas saskaņā ar ES

24vai nacionālajiem normatīvajiem tiesību aktiem par atbalsta

25piešķiršanu ir atmaksājams pirms pakārtoto saistību izpildes, to

26atmaksātu visupirms. Tādējādi tiktu nodrošināts tas, ka atbalsta

27veidā ieguldītie publiskie finanšu līdzekļi pēc iespējas drīzāk

28atgriežas valsts budžetā. Šis mērķis atbilst visas sabiedrības

29interesēm (sk. lietas materiālu 2. sēj. 193. lpp.).

30Saeima un vairākas pieaicinātās personas papildus norāda, ka

31apstrīdētās normas mērķis ir īstenot ES valsts atbalsta tiesībās

32pastāvošo sloga sadales principu, kura ievērošana ir būtisks

33valsts atbalsta saņemšanas priekšnoteikums.

34Ja valsts ir iesaistījusies tādas komercsabiedrības glābšanā

35un restrukturēšanā, kura bez valsts atbalsta, visticamāk, kļūtu

36maksātnespējīga, un tieši valsts atbalsta rezultātā

37komercsabiedrība var sekmīgi turpināt savu darbību, taisnīguma

38principam neatbilstu tāda situācija, ka tie subjekti, kuri

39saņēmuši vislielāko labumu tad, kad komercsabiedrība strādāja

40labi, nepiedalītos tās glābšanā un restrukturēšanā. Apstrīdētā

41norma nodrošina to, ka pakārtoto saistību subjekti nesaņem

42nepamatotu labumu no komercsabiedrībai sniegtā valsts atbalsta un

43uzņemas samērīgu nastu salīdzinājumā ar to slogu, kuru uzņemas

44nodokļu maksātāji gadījumā, kad komercsabiedrībai tiek sniegts

45minētais atbalsts (sk., piemēram, Satversmes tiesas

462011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 19.3.

47punktu). Tādējādi apstrīdētajā normā ietvertais īpašuma

48tiesību ierobežojums ir vērsts uz sabiedrības

49labklājības nodrošināšanu.

50Līdz ar to apstrīdētajā normā

51ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

52sabiedrības labklājības nodrošināšana.

1Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2jānoskaidro: 1) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

3mērķa sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk

4ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs

5sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

6interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

72011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23.

8punktu).

1Izvērtējot to, vai izraudzītie līdzekļi ir

2piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai, Satversmes tiesa pārbauda,

3vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

4Vairākas pieaicinātās personas norāda, ka nepieciešamība

5pieņemt apstrīdēto normu izrietēja no pasākumiem, kurus Latvija

6bija apņēmusies veikt saskaņā ar EK lēmumu par valsts

7atbalstu.

8Pieņemt lēmumu par valsts atbalstu ir ES kompetencē. Saskaņā

9ar LESD 3. panta 1. punkta "b" apakšpunktu ES ir

10ekskluzīva kompetence pieņemt konkurences noteikumus, kas

11nepieciešami tās iekšējā tirgus darbībai un kas citastarp ietver

12arī valsts atbalstu. Tas nozīmē, ka vienīgi ES var noteikt

13juridiski saistošus pasākumus šajā jomā.

14Lai komercsabiedrībai tiktu piešķirts valsts atbalsts, saskaņā

15ar LESD 107. panta 1. punktu tam jābūt saderīgam ar ES iekšējo

16tirgu. Proti, no minētā panta 3. punkta izriet, ka valsts

17atbalstu grūtībās nonākušu finanšu vai nefinanšu uzņēmumu

18glābšanai un pārstrukturēšanai var uzskatīt par saderīgu ar ES

19iekšējo tirgu tad, ja tas veicina konkrētu saimniecisko darbību

20vai konkrētu tautsaimniecības jomu attīstību un ja šādam

21atbalstam nav tāda nelabvēlīga iespaida uz tirgu, kas būtu

22pretrunā ar kopīgām interesēm. LESD 108. pants piešķir EK plašas

23pilnvaras lemt par valsts atbalsta saderīgumu ar ES iekšējo

24tirgu.

25EK, pieņemot lēmumu par valsts atbalstu, šajā lēmumā var

26ietvert pasākumus, kas valstij jāveic, lai nodrošinātu to, ka

27šāds atbalsts tiek atzīts par saderīgu ar ES iekšējo tirgu. EK

28lēmuma par valsts atbalstu 6.3.5. punktā ietverti kompensējošie

29pasākumi konkurences izkropļojumu mazināšanai un sloga sadales

30nostiprināšanai. Tas ietver vairākus uz taisnīgu sloga sadali

31vērstus pasākumus, tostarp Latvijas apņemšanos nodrošināt to, ka

32trešās puses negūst labumu no papildu valsts atbalsta summām,

33kuras saņēmusi Reverta. EK lēmuma par valsts atbalstu 5.5.3.

34punkta 72. apsvērumā citastarp norādīts, ka Reverta pārsniedza

35iepriekš apstiprinātās likviditātes summas daļēji tieši tā

36iemesla dēļ, ka pēc valsts atbalsta saņemšanas joprojām tika

37veikti procentu maksājumi pakārtoto saistību subjektiem [sk.

38EK 2014. gada 9. jūlija lēmumu par valsts atbalstu SA.36612

39(2014/C) (ex 2013/NN), ko Latvija īstenojusi attiecībā uz

40Parex", ES Oficiālais Vēstnesis, 2015. gada 3. februāris,

41Nr. L 27/12, vai

42http://eur-lex.europa.eu/legal-content/EN/TXT/HTML/?uri=CELEX:32015D0162&from=LV].

43Šāda situācija, kas bija izveidojusies laikā, kad

44komercsabiedrība saņēma valsts atbalstu, bija pretrunā ar sloga

45sadales principu.

46Likumdevējam jāizvēlas tādu līdzekli minēto pasākumu

47īstenošanai, kurš atbilstu Satversmei un Latvijas

48starptautiskajām saistībām. Apstrīdētā norma ir uzskatāma par

49tādu līdzekli. Latvija ir efektīvi transponējusi principus un

50nosacījumus, kas tai bija jāievēro, lai EK atzītu papildu valsts

51atbalsta piešķiršanu par saderīgu ar iekšējo tirgu. Pieaicinātā

52persona S. Harbaceviča norāda, ka apstrīdētā norma ir uzskatāma

53par atbilstošāko sloga sadales principa piemērošanas veidu

54(sk. lietas materiālu 3. sēj. 96. - 102. lpp.). Pakārtoto

55saistību pildīšanas ierobežošana laikā, kamēr komercsabiedrībai

56tiek sniegts valsts atbalsts, pozitīvi ietekmē valsts atbalsta

57restrukturizācijas procesu, jo nodrošina atbilstību ES tiesību

58aktiem par sloga sadalīšanu starp valsti kā komercdarbības

59atbalsta sniedzēju un citiem labuma guvējiem, turklāt novērš

60iespēju trešajām personām gūt labumu no sniegtā valsts

61atbalsta.

62Tādējādi apstrīdētā norma ir izrietējusi no prasībām, kuras

63Latvija uzņēmusies, lai, sniedzot valsts atbalstu finansiālās

64grūtībās nonākušai komercsabiedrībai, tiktu ievērotas ES tiesību

65normas.

66Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valsts atbalstam noteiktie

67ierobežojumi ir vērsti ne vien uz Latvijas kā ES dalībvalsts

68saistību, bet arī uz Satversmē nostiprinātā taisnīguma principa

69un vienlīdzības principa ievērošanu (sk. Satversmes tiesas

702011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 19.2.

71punktu).

72Ar valsts atbalstu visa sabiedrība tiek pasargāta no

73negatīvajām sekām, ko varētu radīt komercsabiedrības neveiksmīga

74pārvaldīšana un sekojošā maksātnespēja. Sniedzot komercdarbības

75atbalstu, valsts iegūst kontrolējošu ietekmi uz komercsabiedrības

76finanšu līdzekļiem, tāpēc valstij ir jānodrošina tāda

77komercsabiedrības pārvaldīšana, lai pēc iespējas tiktu

78aizsargātas sabiedrības intereses. Ierobežojot komercsabiedrības

79tiesības pildīt pakārtotās saistības, tiek nodrošināta piešķirtā

80valsts atbalsta izlietošana komercsabiedrības interesēs, proti,

81komercsabiedrības restrukturizācijai un normālas komercdarbības

82atjaunošanai, tādējādi nodrošinot arī to, ka komercsabiedrībā

83ieguldītie valsts finanšu līdzekļi pēc iespējas tiek izlietoti

84sabiedrības interesēs, turklāt tiek veicināta valsts ieguldīto

85finanšu līdzekļu atgūšana. Ar apstrīdētās normas palīdzību tiek

86nodrošināta sabiedrības un nodokļu maksātāju interešu

87aizsardzība.

88Līdz ar to apstrīdētā norma ir

89piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

1Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var sasniegt arī

2citādi, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka saudzējošāks līdzeklis

3ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru leģitīmo

4mērķi var sasniegt vismaz tādā pašā kvalitātē (sk. Satversmes

5tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

6secinājumu daļas 19. punktu). Noskaidrojot, vai likumdevēja

7rīcībā bija mazāk ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai

8jāizvērtē, vai likumdevējs ir apsvēris apstrīdētās normas

9alternatīvas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 26.

10novembra sprieduma lietā Nr. 2009-08-01 21. punktu un 2009. gada

1121. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu).

12Saeima un pieaicinātās personas ir norādījušas vairākus

13alternatīvus leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļus.

14No apstrīdētās normas pieņemšanas materiāliem izriet, ka

15Saeima ir vērtējusi alternatīvus līdzekļus, kas nodrošinātu

16komercsabiedrībā ieguldīto finanšu līdzekļu atgūšanu maksimālā

17apmērā. Galvenokārt tika vērtēti divi apstrīdētajā normā

18ietvertajam tiesiskajam regulējumam alternatīvi līdzekļi -

19vienpusēja atkāpšanās no pakārtoto saistību izpildes un

20komercsabiedrības maksātnespējas procesa uzsākšana (sk. lietas

21materiālu 1. sēj. 187. lpp.).

22Lietā nav materiālu, kas ļautu secināt, ka kāds no šiem

23alternatīvajiem līdzekļiem sasniegtu leģitīmo mērķi - sabiedrības

24labklājība - tādā pašā kvalitātē, jo tie ne tikai apdraudētu

25pašas komercsabiedrības darbību un līdz ar to arī visu

26sabiedrību, bet pat radītu vēl nelabvēlīgāku situāciju Pieteikumu

27iesniedzējiem un citiem pakārtoto saistību subjektiem.

28Satversmes tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas

29atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt

30likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko

31risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30. marta

32sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). Saeima ir veikusi

33atbilstošu izvērtējumu un izvēlējusies saudzējošāko leģitīmā

34mērķa sasniegšanas līdzekli.

35Tādējādi nepastāv citi līdzekļi, ar

36kuriem būtu iespējams sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā

37kvalitātē.

1Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu,

2jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas personai

3rodas tās pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas par

4labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā. Tādējādi

5Satversmes tiesai jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses

6un jānoteic, kurām no šīm interesēm būtu piešķirama

7prioritāte.

8Apstrīdētā norma ierobežo Pieteikumu iesniedzēju, t.i.,

9pakārtoto saistību subjektu, īpašuma tiesības, tāpēc izskatāmajā

10lietā, vērtējot minētā ierobežojuma samērīgumu, jāņem vērā

11pakārtoto saistību raksturs.

12Procentu maksājumi, kas tiek saņemti no šādām pakārtotajām

13saistībām tiešā veidā, ir atkarīgi no komercsabiedrības sekmīgas

14darbības. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka īpašuma tiesības pašas

15par sevi negarantē tiesības būt pasargātam no komercdarbības

16riska (sk. Satversmes tiesas 2011.gada 30. marta sprieduma

172010-60-01 17.3. punktu). Tādējādi jau pēc attiecīgo saistību

18rakstura var spriest, ka Pieteikumu iesniedzēji līdz ar tām

19uzņēmušies ievērojamu komercdarbības risku, kas ietver arī

20potenciālu īpašuma tiesību ierobežojumu vai pat zudumu

21neveiksmīgas komercdarbības gadījumā.

22Pieteikumu iesniedzēji kā pakārtoto saistību subjekti ir

23pielīguši, ka tiesības atprasīt aizdevumu pirms termiņa viņiem ir

24tikai komercsabiedrības maksātnespējas vai likvidācijas gadījumā

25un pēc visu citu kreditoru prasījumu apmierināšanas, taču pirms

26dalībnieku vai akcionāru prasījumu apmierināšanas. Līdz ar to

27Pieteikumu iesniedzējiem ir jāuzņemas līdzatbildība situācijā,

28kad komercsabiedrība nonākusi finansiālās grūtībās. Turklāt

29apstrīdētā norma Pieteikumu iesniedzējiem saglabā prasījuma

30tiesības.

31Valstij, sniedzot atbalstu finansiālās grūtībās nonākušai

32komercsabiedrībai, ir jāņem vērā Satversmē un ES tiesību normās,

33tostarp EK lēmumā par valsts atbalstu noteiktās prasības un arī

34jākontrolē tas, kā ieguldītie finanšu līdzekļi tiek izlietoti un

35atgūti. Apstrīdētā norma ir uzskatāma par līdzekli, ar kuru

36valsts var panākt to, ka ieguldītie līdzekļi tiek pēc iespējas

37izlietoti sabiedrības interešu nodrošināšanai, kā arī to, lai

38pakārtoto saistību subjekti, kas paši uzņēmušies komercdarbības

39risku, negūst nepamatotu labumu no valsts sniegtā atbalsta.

40Lietderīga valsts budžeta līdzekļu izlietošana un iespējami

41ātrāka šo līdzekļu atgūšana ir visas sabiedrības interesēs.

42Tādējādi sabiedrības labums no apstrīdētās normas ir lielāks

43par Pieteikumu iesniedzēju tiesībām nodarīto kaitējumu.

44Apstrīdētā norma atbilst Satversmes

45105. pantam.

46Nolēmumu

47daļa

48Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

49Satversmes tiesa

50nosprieda:

51atzīt Komercdarbības atbalsta

52kontroles likuma 8. panta pirmo daļu par atbilstošu Latvijas

53Republikas Satversmes 105. pantam.

54Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

55Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

56Tiesas sēdes priekšsēdētājs

57A.Laviņš